Ieva Jākobsone-Bellomi ir jelgavniece. Jau trešo gadu Ieva dzīvo Pekinā, uz kurieni viņu aizvedis darbs un interese par Ķīnu, tās sabiedrību, kultūru un vēsturi.
Ieva Jākobsone-Bellomi ir jelgavniece. Ieva dzīvo Pekinā, uz kurieni viņu aizvedis darbs un interese par Ķīnu, tās sabiedrību, kultūru un vēsturi. Pirmo reizi jelgavniece Ķīnā pabija 2006. gadā, mācoties universitātē Amerikā un specializējoties tieši Āzijas biznesa menedžmentā. Pēc nepilniem sešiem gadiem viņa atgriezās Ķīnā, sākot darbu Latvijas vēstniecībā kā ekonomikas un komercjautājumu padomniece un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības vadītāja.
Esam beidzot pēc sešu nedēļu darba un atpūtas tūres atgriezušies Pekinā. Aprīlis un maijs pagāja zem Latvijas eksporta zīmes, gādājot, lai Latvijas zivju un piena produktu ražotājiem Ķīnas institūcijas piešķirtu eksporta atļaujas, un organizējot Latvijas kompāniju dalību «SIAL 2015» – lielākajā pārtikas un dzērienu izstādē Āzijā. Pēc veiksmīgi padarīta darba – tad arī atpūta!
Esot Latvijā, man «iekrita» acīs raksti par ķīniešu tradīcijām ēst suņus. Jā, patiesi – Ķīnas DongBei (ziemeļaustrumu) pusē, kā arī Gvandongas provincē tiek ēsti mūsu tik ierastie un iemīļotie mājdzīvnieki. Tas, protams, suņu mīlētājos rada neizpratni un nosodījumu. Man gan tikpat nelāga šķiet zirga gaļas ēšana, kas skaitās delikatese, piemēram, Itālijā!
Līdz ar mājdzīvnieku turēšanas politikas liberalizāciju (Mao laikā Ķīnā suņus bija aizliegts turēt, jo tas tika uzskatīts par buržuāzisku dzīves veidu) arvien vairāk ķīniešu par saviem mājas draugiem izvēlas tieši suņus, kuri tiek lutināti un loloti. Ģērbti un krāsoti. Līdz ar to arī paši ķīnieši sāk nosodīt suņu ēšanas praksi. Šobrīd Pekinā būtu pagrūti atrast publisku ēstuvi, kur varētu nobaudīt suņa gaļu. Lielākoties tās visas tika slēgtas pirms 2008. gada olimpiskajām spēlēm, lai nerastos kādas barbariskas konfliktsituācijas ar pilsētas viesiem.
