Nedaudz vairāk kā pirms gadsimta – 1908. gadā – kāda svētdienas skolas skolotāja Anna Rīsa Džārvisa no ASV Rietumvirdžīnijas pavalsts maija otrajā svētdienā sarīkoja dievkalpojumu, godinot pašas māti. Pasākums izrādījās tik jauks un citus iedvesmojošs, ka ātri vien līdzīgi sāka rīkoties visā valstī. No ASV šī tradīcija godināt mātes drīz izplatījās pa pasauli. Rīt arī Latvijā atzīmēsim Mātes dienu. Šeit pilnīgi vietā uzsvērt, ka tā ir teju vai vienīgā paraža, ko esam pieņēmuši kā savējo, pret kuru nevarētu būt nekādu iebildumu. Par padomju gados pārāk ideoloģizēto 8. martā atzīmējamo Sieviešu dienu daudziem saglabājušās ne pārāk labas un šodien nepieņemamas atmiņas, Mātes dienai nav nākuši līdzi nekādi ideoloģiski uzslāņojumi. Šodienas merkantilisma pilnajā pasaulē dažbrīd pat jābrīnās, kāpēc šo dienu vēl nav izpurgājuši veiklie tirgotāji. Pārējos atzīmējamos, pašu tradīcijām bagātos vai no malas ienākušos svētkus viņiem izdevies padarīt par komerciāli izdevīgu pasākumu. Atliek vien novēlēt, lai tādi tie paliktu arī turpmāk. Lai mātes atcerēšanās un sveikšana netaptu vienīgi garāmskrejošā bučā, pie reizes uzdāvinot kādu steigā lielveikalā nopirktu nieku. Nesen veiktajā aptaujā noskaidrots, ka Mātes dienu grasās atzīmēt lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa – 86 procenti. Tā ir tikai aptauja. Varbūt tas skanēs nedaudz didaktiski, bet vietā uzdot jautājumu – kad pēdējo reizi apciemojāt savas mātes?
