Savā laikā ar lielu sajūsmu sociālistisko plānveida ekonomiku nomainījām ar tirgus ekonomiku, kas balstīta uz brīvās konkurences principiem.
Savā laikā ar lielu sajūsmu sociālistisko plānveida ekonomiku nomainījām ar tirgus ekonomiku, kas balstīta uz brīvās konkurences principiem. Tolaik šķita, ka visu atrisinās brīvais tirgus ar preču pieprasījuma un piedāvājuma principu. Vienkāršāk sakot, ja man vajag kaut ko (preci vai pakalpojumu), tad kāds to attiecīgi man arī piedāvās. Teorētiski jau tas likās jauki, bet realitātē dažs labs ātri vien pielāgojās un saprata, ka var uz visu rēķina labi nopelnīt. Īpaši, ja lēmējvaras struktūrās atrodas šādu ideju atbalstītāji.
Principā elektroenerģija ir tāds pats produkts kā piens, ko pērkam veikalā, vai telefona sakari. Elektroenerģiju, vismaz pagaidām, mums piegādā monopoluzņēmums «Latvenergo», kas to ražo, gan arī pats iepērk. Teorētiski vajadzētu būt tā, ka elektroenerģiju tas iepērk par patērētājam izdevīgāku cenu. Tātad pēc iespējas lētāk. Tomēr tā tas ir tikai teorijā. Praksē, kā vienmēr, viss ir daudz sarežģītāk, bet tajā pašā laikā vienkāršāk.
Pārsvarā elektroenerģija tiek ražota, izmantojot minerālo kurināmo. Pie mums tikai neliela daļa elektrības tiek ražota, izmantojot reģeneratīvos, jeb atjaunojamos enerģijas avotus. Plašāk ir zināma vēja enerģija un ūdens. Valdība parasti katru gadu nosaka tā saucamās obligātās iepirkuma kvotas.
Savā laikā valdības līmenī mazo hidroelektrostaciju lobiji panāca, ka to saražotā elektroenerģija tiek iepirkta par cenu, kas divas reizes pārsniedz to, ko maksā patērētāji, pērkot elektroenerģiju no «Latvenergo». Sajutuši, ka iespējams gūt prāvu peļņu, dažs labs metās būvēt mazos «hesus» teju vai uz katras kaut cik normālas upītes. Šādas hidroelektrostacijas varēja celt vietās, kur jau agrāk tādas bijušas vai arī kādreiz tur bijuši dzirnavu aizsprosti. Tomēr liela daļa mazo elektrostaciju īpašnieku visiem iespējamiem līdzekļiem ir centušies tās uzbūvēt arī vietās, kur to nedrīkstēja darīt no dabas aizsardzības viedokļa. Situāciju var uzskatīt zināmā mērā pat par absurdu, jo galu galā dažu cilvēku peļņu nodrošinām mēs, elektroenerģijas patērētāji.
Tagad valdība ir mēģinājusi šo situāciju mainīt, jo šonedēļ nākusi klajā ar atziņu, ka mazās hidroelektrostacijas nedod ievērojamu ieguldījumu tautsaimniecībā. Tas nozīmē, ka nav nepieciešams tās īpaši atbalstīt, garantējot elektroenerģijas iepirkumu. Sākumā gan paredzēja, ka gadījumos, kad elektroenerģijas ražošanai izmanto reģeneratīvos energoresursus, valsts garantēs enerģijas iepirkumu noteiktā daudzumā. Tomēr šoreiz priekšroka ir dota citiem reģeneratīvajiem enerģijas avotiem – šo jaudu nolēma sadalīt enerģijai, kas ražota, izmantojot biomasu vai sauli. Iepriekš elektroenerģiju no tiem pirkt nebija pat paredzēts.
Lēmums jau it kā loģisks, jo kāpēc gan būtu jāatbalsta tikai vieni ražotāji, pārējos nemaz neņemot vērā. Tomēr arī šoreiz nepamet sajūta, ka šādā veidā tiek mēģināts «iegriezt» vieniem un atbalstīt savējos. Līdzšinējo valdību darbošanās ir pierādījusi, ka tagad, uzzinot par kādu lēmumu, tā vien gribas atbildēt uz jautājumu, kam tas ir izdevīgi. Un šoreiz lai valdība neņem ļaunā, ka ir vēlme to darīt, jo esam tā pieraduši jautāt gluži vai automātiski. Neatbildēts ir jautājums, ko darīt jau uzbūvēto mazo hidroelektrostaciju īpašniekiem. Galu galā viņi savulaik ir rēķinājušies ar to, ka viņu bizness būs stabils un ilgstošs. Vai nebūs tā, ka, mainoties valdībām, kārtējo reizi netiks mainītas prioritātes atbilstoši savējo biznesa interesēm?
