G.Priede «Zilā». Jelgavas Ā.Alunāna teātris.Režisore Lūcija Ņefedova.
G.Priede «Zilā». Jelgavas Ā.Alunāna teātris.Režisore Lūcija Ņefedova
«Ek, labi būt par kritiķi!» savā grāmatā iesaucas krievu režisors Anatolijs Efross un tūlīt turpina: «Kādu grautiņu viņš var sarīkot pēc izrādes! Jo kritiķiem, redzat, parasti viss ir skaidrs. Viņš zina, ka tāda mūzika šajā izrādē neder, ka kostīmi nav atbilstoši piemeklēti, ka akcentēts nav vissvarīgākais, bet otršķirīgais. To visu arī es zinu, esmu lasījis tās pašas grāmatas. Bet vai kritiķis zina, cik grūti ir kaut ko radīt?!»
Ar nedaudz sāpīgu ironiju režisora rakstītos vārdus paturu prātā un, saprotot, ka radīt ir tiešām ļoti grūti, tomēr uzdrošinos bilst dažus vārdus.
Pauls Putniņš, Harijs Gulbis, Gunārs Priede – tie ir vārdi, kurus tagad skolēni mācās latviešu dramaturģijas hrestomātijas grāmatās, bet veselai paaudzei tie saistījās ar jaunību, cerībām un uzdrīkstēšanos. Šie vārdi saistās arī ar Jelgavas Ā.Alunāna teātra režisores Lūcijas Ņefedovas jaunību, meklējumiem un «traku» darba azartu. Grūti pašlaik izmērīt un izsvērt, kuru no minētajiem dramaturgiem režisore iestudējusi savā mūžā visvairāk, taču atgriešanās pie G.Priedes «Zilās» acīmredzot nav viss nejaušība, bet gan likumsakarība. Mēs intuitīvi atgriežamies vietās, kur mums bijis labi. Un tāpēc ir gluži saprotami, ka savu dzimšanas dienu, 3. februāri, L.Ņefedova atzīmē ar pirmizrādi. Tieši pirms 30 gadiem rakstītā luga (1972), mazāk nekā citi dramaturga darbi pieskaras laikmeta sociālajām reālijām, lielāku akcentu liekot uz cilvēku savstarpēju attiecību peripetijām un patiesības meklējumiem katram sevī. Ar smalku «priedisku» piesitienu, it kā pusbalsī, it kā čukstus dramaturgs mēģina izkliegt sāpi par mūžīgo dramaturģijas tēmu – garīgu kurlumu pret līdzcilvēku, dzīvi bez piederības. Ir jānotiek pašam smagākajam cilvēka dzīvē, ir jāzaudē tuvs cilvēks (tiešā un pārnestā nozīmē), lai atkal spētu redzēt, just, sadzirdēt… G.Priedes «Zilajai» ir īpaša vieta latviešu dramaturģijas attīstībā, jo laikā, kad luga sarakstīta, to gan iespieda, bet «neieteica» uzvest uz teātru skatuvēm… No kā gan baidījās tā laika cenzūra? Dramaturgs mēģināja uzrādīt sava laika jaunatnes degradācijas cēloņus, kurus saskatīja tās absolūtā izolācijā no savas tautas saknēm, pagātnes. Izolācija no līdzcilvēkiem, izolācija no savas tautas, izolācija no sevis. Iespējams, ka tieši šīs tēmas, kas mūsdienās kļuvušas vēl aktuālākas nekā pirms 30 gadiem, mudināja režisori L.Ņefedovu atkal atvērt G.Priedes lugas «Zilā» eksemplāru.
Pirmizrādes reizē ir gan svētki, gan milzīgs nervu un saraustītu domu jūklis, jo nezin kāpēc tieši pirmizrādes mēdz uzskatīt par tādu kā robežšķirtni. Taču katrs aktieris (gan amatieris, gan profesionālis) varēs apliecināt, ka pirmizrādes ļoti bieži ir tikai ceļa sākums. Jo izrāde ir kā dzīvs organisms, kas aug, mainās, pilnveidojas, nobriest. Un katra izrāde saucama par jaunu piedzimšanu.
Četri lugas varoņi – Rasma (Indra Zilberte), Juris (Ivars Pirvics), Linda (Linda Baumane) un Vidvuds (Vilnis Auza) – savu dzīves sāpi jeb nepilnvērtību mēģina noslēpt aiz veiksminieku pašpārliecinātības maskas. Taču maskas krīt. Un katram sev ir jāatzīst, ka pamats, uz kura būvēta iepriekšējā dzīve, izrādījies ļodzīgs. Ir jāsāk viss no gala. Vai to vispār var izdarīt? G.Priede, kā vienmēr, nesniedz atbildi uz šādu jautājumu, un fināls paliek atvērts…
Lugā kā centrālā persona iecerēts Rasmas dēls Juris, taču izrādē spēku nobīde notikusi par labu Rasmas tēlam (luga šajā gadījumā iegūst citu skatījuma punktu). Viņa veidota kā spēcīga rakstura, izdarīga sieviete, kas visu savā dzīvē sasniegusi pati un sevi varētu dēvēt par veiksminieci, ja tikai… Jā, ja tikai dzīve visā savā nežēlībā nebūtu piespēlējusi situāciju, kurā kā caur palielināmo stiklu neatklātos, ka visās nelaimēs, kas viņu tik pēkšņi ir piemeklējušas, ir vainīga viņa pati. Jāteic, un tas ir arī gluži saprotami, ka pieredzējušie aktieri I.Zilberte un V.Auza pirmizrādes ugunskristības iznesa ar lielāku pašpārliecību un iekšēju cieņu nekā jaunā paaudze. Apveltīti ar bagātīgu skatuves praksi un aktiermeistarību, organiski iekļaujoties situācijās (arī tajās, kas saucamas par liriskiem paskaidrojuma tekstiem publikai), abi aktieri nepazaudēja to, ko profesionālajā valodā mēdz saukt par darbības motivāciju un partnerību. Jura lomas atveidotājs I.Pirvics izceļas ar gandrīz lielisku dikciju, taču, pakļaujot sava tēla attīstības un darbības loģiku tikai dikcijas un skatuves runas kultūrai, zaudē spēles ticamību. Caur skatuves runas pārspīlētu deklamāciju vārds nekļūst par filosofiskās domas nesēju, bet gan par savrupu deklarāciju.
Liekas, ka tieši Jura tēlam būtu jākļūst par skatuves saspēles vadītāju un, ja ne tieši par vadītāju, tad par spēcīgu šā četrinieka dalībnieku. Pašlaik jaunais aktieris vēl tikai ir ceļā uz savu lomu. Jurim kopā ar Lindu (L.Baumane) izrādē būtu jāveido tas psiholoģiskā atsvara punkts, kas divu paaudžu problēmu svarus notur līdzsvarā. Ļoti viltīgi, gandrīz ar neredzamām, bet ārkārtīgi stiprām saitēm G.Priede ir sasaistījis šos četrus tēlus. To attiecības var nosaukt pat par ķēdi, un, ja kāds no tās locekļiem iztrūkst, pazūd darbības loģika, pamatotība. Četri tēli, kas savstarpēji viens ar otru saistīti dažādām emocionālām un psiholoģiskām saitēm, vēl nosaucami par vēlamo, nevis esošo rezultātu. Pirmizrādes vakarā aktierspēle vēl īsti nebija ieguvusi to atbrīvotību un partnerības izjūtu, kas liek citam citu sajust caur skatienu, dzirdēt caur klusumu un radīt to pustoņu gammu, kas tik tuva lugas autoram G.Priedem. Bet, kā jau teicu, tā ir tikai pirmizrāde…
Katrs režisors uz skatuves runā par sev svarīgām tēmām, un viņam ir būtiski, ka sarunā ar viņu iesaistās skatītājs. L.Ņefedova izvēlējusies sarunu par mums pašiem, mūsu saknēm un mūsu nākotni. Sirds patiesība, prāta patiesība un gribas patiesība – kura no tām ir galvenā, ļauts atrast un izvēlēties katram pašam.
