Turpinot rubriku «Galerija», kurā stāstām par mūsu pilsētas māksliniekiem, piedāvājam ielūkoties gleznotājas Mildas Agneses Pakšiņas darbos un dvēselē.
Turpinot rubriku “Galerija”, kurā stāstām par mūsu pilsētas māksliniekiem, piedāvājam ielūkoties gleznotājas Mildas Agneses Pakšiņas darbos un dvēselē.
Sēžam kultūras nama gleznošanas studijas telpā. Tā nav gleznotāju darbnīca. Tai nepiestāv arī biroja vēsums vai klusināta intimitāte. Šai telpai ir sava mākslinieciskas piesātinātības gaisotne. Kolēģu gleznas. Pabeigtas un skiču variantā. Dažādi priekšmeti, figūras, maskas, atlējumi. Kaut kas ļoti dekoratīvs, kaut kas arī sadzīvisks. Daudzveidība, kas palīdz pašatklāsmei.
Tā palīdz arī sarunai, brīvai nepiespiestai. Tā nav intervija, tā ir savstarpējas sapratnes saruna, neesam sveši. Mildas Agneses Pakšiņas gleznas ir daudzkārt redzētas, iepazītas. Bet ar pašu mākslinieci tik atklāta saruna gadās pirmo reizi. Kāpēc viņa nav kļuvusi par profesionālu gleznotāju? Atbilde kavējas, sejā it kā mulsums. “Tāds mans raksturs, esmu klusa savā dabā,” teic māksliniece.
Tikai mazu gabaliņu pa gaiteni jāpaiet, un otrā stāva vestibilā vari vērties viņas gleznās. Klusums pašas dabā, klusums meklēts arī zaļajā dabā. “Meža klusums” – tumšs, kluss noslēpums, “Rīts mežā” – noslēpuma kluss turpinājums, kad putni vēl nav modušies, kad aiz kokiem tik tikko manāms blāvs gaišums.
“Es gleznoju pēc savas dvēseliskās nojautas. Neietekmējos. Savulaik varbūt vienīgi no sava izcilā skolotāja, gleznotāja Jēkaba Bīnes Rīgas Mākslas vidusskolā,” stāsta Milda Agnese Pakšiņa.
Šī dvēseliskā nojauta izpaužas arī sarunā. Ir ļoti patīkami sarunāties ar tik dziļas inteliģences un dvēseliskuma apgarotu cilvēku. Tā ir iejūtīga, neuzbāzīga sevis atklāsme, ar prasmi jūtīgi ieklausīties sarunas partnerī. Jau 50 gadu pavadīts glezniecībā. Ir izmantotas dažādas tehnikas – akvarelis, guaša, pēdējā laikā galvenokārt pastelis, eļļa ne – sava rakstura dēļ. Tas ir pārāk smagi. “Man vajag vieglumu, mistiskumu, nekonkrētību,” bilst māksliniece.
Teiksmainums, pat jaušams mistiskums redzamajās meža ainavās. Vieglums, gaišums ir turpat blakus. “Priede Jūrmalā” – ar tālē izplūstošu gaismu. Māksliniece atsaucas uz Jēkaba Bīnes varbūtējo ietekmi jaunības gados. Bet vai tagad, kad dzīves pieredze tik pilna ar tumšākiem un gaišākiem brīžiem, kad studijas jaunākie biedri, ja tik vien vēlētos, varētu smelties padomus, vai tagad tomēr sava izcilā skolotāja ietekme atkal neapciemo nobriedušo mākslinieci? Der atcerēties, ka savulaik Bīne gleznojis altārgleznas Cesvaines, Jumpravas, Vecsaules baznīcai. Un viņa kādreizējā skolniece tagad arī pievērsusies sakrālajai tematikai!
Izstādes telpā “Svētā ģimene”, “Kristus dzimšana”, “Dievmāte ar bērniņu” un citi šīs tematikas darbi izvietoti vienkopus. Visus tos apstaro mākslinieces dvēseliskums. Viss ietverts maigā, it kā nereālā gaismā, kur nejūt nevienu asāku toni. tā ir svētuma idealizēšana, bet vienlaikus arī pārliecība. Milda Pakšiņa teic, ka šīs tēmas turpinājums ir Katehēzes centrā Akadēmijas ielā. Tur ekspozīcija tiekot regulāri mainīta.
Un šī augstā garīguma pārstāvniecība savā mākslā cieši saistīta ar kautrīgu, bet kategorisku gleznotājas atziņu: “Es savus darbus nepārdodu, tos tikai dāvinu. Paldies Dievam, kaut kā tieku cauri.” Tā ir vēl viena iezīme, kas neļauj būt profesionālei. No sirds radītas un no sirds dāvinātas, viņas gleznas ir nokļuvušas Vācijā, Izraēlā, ASV…
Blakus garīguma dvēseliskumam ir “Lilijas” – ziedos meklētā dzīvība, to poētiskums. Tik silti paliek ap sirdi, kad sajūti mākslinieces prasmi izcelt dažkārt pat nepamanāmo, ko radījusi Dieva zemīte. Tāds mīļums un apčubināšana jūtama “Miķelīšos”, “Puķu zirnīšos”, “Rudens ziedos”.
Un pēkšņi ieraugi kontrastu – kā aizturēts kliedziens, kā čigānietes traks lakats atplaukst “Magones”, spēcīgās, nekautrīgās krāsās tvertas. Mākslinieces dvēseli nav nemaz tik vienkārši iepazīt…
Milda Agnese Pakšiņa ir izgājusi cauri visai Jelgavas gleznošanas studijas vēsturei. Sākusi pie Hugo Jakobi, turpinājusi pie Pāvela Lūciņa, pie Silvijas Meškones, pie Visvalža Garokalna. Tagad – pie Ivara Klapera. “Šeit ir tā aura. Brīnišķi vadīta, tā aizrauj, tā iedvesmo. Es nevaru šurp nenākt,” teic māksliniece.
