Zemnieku apvienības organizētās rajona graudu audzētāju sanāksmes nobeigumā līdztekus ražotāju uzdevumiem lielākā uzmanība bija pievērsta prasībām, kas izvirzāmas valdībai un Saeimai, kā arī pārstrādātājiem.
Zemnieku apvienības organizētās rajona graudu audzētāju sanāksmes nobeigumā līdztekus ražotāju uzdevumiem lielākā uzmanība bija pievērsta prasībām, kas izvirzāmas valdībai un Saeimai, kā arī pārstrādātājiem.
Pēdējo nostāja šajā ražas sezonā zemniekus dzina lielā izmisumā. Tāpēc minimālās nākamgada graudu iepirkuma cenas ražotāji vēlas zināt vēl pirms ziemāju sējas, savukārt ar pārstrādātājiem noslēgtajiem līgumiem jābūt konkrētiem un nemainīgiem. Acīmredzot šo prasību kontekstā iekļauta arī nepieciešamība izstrādāt civilizētus līgumus, jo līdzšinējie, kur figurē tikai vienas puses tiesības un otras puses pienākumi, par tādiem nav uzskatāmi. Samaksas jomā norēķināšanās par realizēto veicama divu nedēļu laikā, bet, pārdodot graudus pēc 1. oktobra, katru mēnesi iepirkuma cena palielināma par diviem latiem tonnā. Zemkopības ministrijai un valdībai adresēts iespaidīgāks prasību apjoms. Nosodīta kā valsts līdzekļu iedalīšana pārstrādātājiem kredīta procentu segšanai, tā jūlija sākumā pieņemtie grozījumi likumā par labības tirgu, kas ir labvēlīgi pārstrādātājiem, bet graudu audzētāju intereses ignorē. Tādējādi likvidēts reģionālais uzkrāšanas fonds, ko pamatā veidoja pārstrādātāju un labības izstrādājumu vairumtirgotāju tirdzniecības neto apgrozījuma procenti (pērn fonda rīcībā esošie līdzekļi pārsniedza miljonu latu). Lai šoruden sāktu ziemāju sēju, par katru izaudzēto graudu tonnu no ministrijas līdzekļiem tiek prasīts samaksāt piecus latus, bet sakarā ar nesavlaicīgo samaksu par šogad izaudzēto – ar Ministru kabineta lēmumu uz trim mēnešiem pagarināmi kredītu atmaksāšanas termiņi, līdz galīgam norēķinam subsidējot zemniekam kredīta atmaksāšanas procentus. Risināms jautājums par graudu ražotāju kreditēšanas sistēmu kopumā un paredzamas subsīdijas par katru iesēto graudaugu hektāru. Valstiskā mērogā izstrādājama graudu ražotāju kooperatīvu veidošanas atbalsta programma, lai tādējādi sekmētu graudu pirmapstrādes, uzglabāšanas un eksporta bāzes radīšanu. Risināms jautājums arī par sējumu apdrošināšanu. Nodokļu jomā likums maināms tādējādi, ka nauda par nodoto lauksaimniecības produkciju ieņēmumu dienestā uzskaitāma tikai tad, kad tā saņemta.
Sākotnējā projektvarianta prasību apjomu, ieklausoties runātājos, iniciatīvas grupā iekļautie zemnieki padziļinājuši un konkretizējuši. Taču tas vēl nenozīmē, ka nu viss būtu paveikts un vairāk nekādas aktivitātes nav vajadzīgas.
Premjera Guntara Krasta nostāja pēc prasību izskanēšanas plašākā mērogā bija atturīga – situāciju labības realizācijā var atrisināt tikai tirgus un nekāda šīs jomas valstiska regulācija nenotiks. Viņaprāt, brīvās uzņēmējdarbības principi un privātā iniciatīva esot vienīgie līdzekļi, kas situāciju sakārtos. Zemkopības ministra Andra Rāviņa un viņa sekretāru pirmā reakcija ja nu ne gluži visās, vismaz lielā daļā prasību bija vērsta uz lauksaimnieku situācijas izpratni. Jāņem gan vērā, ka izpratne vārdos un praktiskā rīcība mūsu valstī nereti ir divas dažādas lietas. Graudu sakarā jaunais ministrs, noliegdams, ka pārstrādātāji tiks kreditēti no subsīdiju naudas, piedzīvojis arī pirmo nesmukumu. Viņnedēļ izrādījās, ka noticis tieši pretēji – «caurums aizlāpīts» ar subsīdiju naudu.
Arī rajona zemnieku sanākšanā izskanēja ne mazums piemēru, kas apliecināja, ka lauksaimniekam nepietiek tikai ar aršanu, sēšanu un pļaušanu. Lai kaut ko panāktu, jākļūst noteicējiem par savu ražu, kā teica Juris Vecmanis no Platones. Svētes zemnieka Gunāra Velves teiktajā dominēja jautājums, kā panākt situāciju, lai valdība un Saeima tomēr ņemtu vērā lauksaimnieku intereses. Pēc iesēšanās augstajos krēslos it visi, arī LZS pārstāvji, vakardienu aizmirst – skanēja atzinums. Dažādas bija domas, ko darīt. Pēc G. Velves domām, ir jāmaina vēlēšanu sistēma un jāizveido partija, kas tik tiešām aizstāvētu zemnieku intereses, jo savā lokā izteiktais līdz valdības un parlamenta vīriem nemaz nenonāk. Arī klubiņu un pulciņu dibināšana jautājumus kardināli neatrisinās. J. Vecmaņa prāts bija virzīts uz ekonomisko pozīciju nostiprināšanu. Vladislavs Burmistrs no Zaļeniekiem bija daudz ko pārdomājis pēc franču kolēģa viesošanās: «Kamēr nevienosimies, neveidosim organizāciju, kas mūs aizstāvētu no apakšas, mēs savas intereses aizstāvēt nespēsim. Jo organizācijām, kas dibinātas no augšas, ir savtīgs mērķis un tās nav ieinteresētas kādu aizstāvēt.» Viņš izteicās par labu arodbiedrībām, jo partijas interesējot tikai vietu skaits Saeimā. «Kamēr paši savā starpā nespēsim vienoties, visas runāšanas, kaislības un daži cilvēki, kas ies klauvēt pie valdības vai Saeimas durvīm, vēl neko nedos,» apmēram tāda bija kopnoskaņa. Uz lauksaimnieku ādas izjustais, kad vienu gadu «pa mizu» dabū labības audzētāji, otru – lopu audzētāji, pēc tam – vēl kāds cits, apliecina nepieciešamību pēc vienota un ietekmīga spēka, kas pietiekami lietišķi daudzus ar iekšējā tirgus sakārtošanu un aizsardzību, lauksaimniecības uzņēmumu ieņēmumu aizsardzību, lauku agrārstruktūru saistītus jautājumus jau tuvākajā laikā spētu iekustināt gan likumdevēju līmenī Saeimā, gan sarunās ar valdību. Lai mūžīgi nenāktos cīnīties ar sekām, bet reiz varētu nonākt arī pie cēloņiem. Un ne jau nosaukumā, bet pašu mugurkaulā slēpjas lauksaimnieku vienotājspēka būtība, kā teica Ervids Grinovskis. Par zināmu lakmuspapīru pašu zemnieku pārbaudei varētu kalpot vienotas saimnieciskās plaknes meklējumi rītdienas aktivitātēs, kas parādīs, kā tad ar pašiem lauksaimniekiem īsti ir: vai viņi spēj savu interešu aizstāvēšanas labā ko darīt, vai labprātāk nogaida un apmierinās tikai ar dvēseles sāpju izkratīšanu.
