Septiņdesmitajos gados, kad strādāju 1. internātskolā par audzinātāju un latviešu valodas skolotāju, 5. klasē pie mums atnāca tāds Jānis Folkmanis.
Septiņdesmitajos gados, kad strādāju 1. internātskolā par audzinātāju un latviešu valodas skolotāju, 5. klasē pie mums atnāca tāds Jānis Folkmanis. Uzvedībā – divi. Iepriekšējā skolā viņš bija klaiņojis un kāvies, un, acīmredzot, tur nevarēja tikt ar viņu galā. Augumā Jānis bija lielāks par mani, un var teikt, ka klases zēnus viņš turēja savā dūrē. Sākumā mums ļoti grūti gāja. Kad pienāca Jāņa kārta būt par klases dežurantu, es viņam teicu: «Iztīri klasi!» Viņš paskatījās uz mani un atbildēja: «Savu mūžu neesmu klasi slaucījis!» Kas man atlika? Ņēmu slotu un sāku slaucīt pati. Tomēr tik daudz pieklājības Jānim bija, un viņš teica: «Skolotāj, jūs ne! Tad labāk es pats izslaucīšu.»
No tā laika viņš vienmēr ļoti labi dežurēja. Reiz kādā neparasti karstā pavasarī, kad pieredzes trūkuma dēļ bērniem biju atļāvusi peldēties, viņš kopā ar draugu izvilka no Lielupes divas meitenes, kuras jau bija sākušas slīkt. Jānis labi dziedāja, dejoja un ballēs nekautrējās izdancināt skolas direktori.
Domāju, ka viņš ir jelgavnieks, taču sen neesmu viņu satikusi. Kad pirms gadiem desmit mēs uz ielas redzējāmies, Jānis priecīgi sveicināja.
Pierakstīts no pensionētās skolotājas Vijas Dziedātājas
