Nopostīto Elejas muižu nesasniedza ap 600 tūkstošu latu ES naudas
Čivina putni, zālītē pacēluši galviņas vēl decembra sākumā uzziedējušie amoliņi… Saulainā aprīļa dienā Elejas muižas parks piesaistījis jaunu ģimeni, kas pa uzkoptajiem celiņiem devusies vienā no pirmajām pastaigām ar bērnu ratiņiem, skolas puikas, kam interesantāka par uzdotajiem mājas darbiem šķiet sēdēšana muižas pārvaldnieka mājas logā, un trīs vīrus, kas tur atraduši «miera ostu», kur nesteidzīgi var kaut ko iemalkot. Saules staros gan nevar nemanīt, ka akmens lauvām, kas sargā ieeju parkā, nav galvas. Nepievilcīgas ir arī restaurēt nepabeigtās divas muižas ēkas, taču saista aristokrātiskais miers, kas apvij šo vietu. Klasicisma pērle«Ja Elejas muižu atjaunotu tādu, kādu to 19. gadsimta sākumā uzbūvēja hercogienes Dorotejas brālis grāfs Žanno Mēdems, tā būtu klasicisma pērle, līdzīgi kā baroka pērle ir Rundāles pils. Muižnieks Žanno Mēdems dzīvoja ar vērienu un gribēja, lai viss viņam būtu Eiropas līmenī,» teic vēsturnieks un Rundāles pils atjaunotājs Imants Lancmanis. Elejas muižu, kuras ansambli veidoja 19 ēkas, liktenis saudzēja 1905. – 1907. gada nemieros. Tolaik saniknotie latviešu revolucionāri, atriebjoties «odžu dzimumam», nodedzināja simtiem vācu baronu muižu. Taču Pirmajā pasaules karā 1915. gada vasarā cauri Elejai atkāpās demoralizētie un saniknotie krievu armijas karavīri. Viņi ceļā postīja visu, kas bija saistīts ar vācisko un pielaida klāt uguni arī Elejas pilij. Garām palaistas divas iespējasPēc Latvijas valsts nodibināšanas un muižu zemes dalīšanas Elejas pagastā bija nobriedusi doma, ka muižu vajadzētu atjaunot un tajā varētu atrasties tautas nams. I.Lancmanis teic, ka tikai kādas projekta neprecizitātes dēļ lieta apstājusies un 1931. gada ekonomiskās lejupslīdes apstākļos pieņemts lēmums izdegušos mūrus nojaukt. Saglabājās tikai muižas pārvaldnieka nams un teātra nams, kas vandaliskajā ugunsgrēkā bija mazāk cietuši. Otra Elejas muižas atjaunošanas iespēja pavērās pirms četriem gadiem, kad Eiropas Reģionālās attīstības fonds izsludināja konkursu «Kultūras un vēstures mantojuma efektīva izmantošana tūrismā». Elejas muižas komplekss, kas bija iekļauts apdraudētāko kultūras pieminekļu sarakstā, saņēma finansējumu 600 tūkstošu latu apmērā. Jaundibinātā Latvijas Kultūras, vēstures un dabas mantojuma attīstības biedrība, kas visā Latvijā attīstīja šo projektu, diemžēl Elejā lietu nenokārtoja līdz galam. Biedrības vadītājs Gatis Liepiņš «Ziņām» sacīja, ka pie vainas bijušas neskaidrās īpašuma attiecības. Elejas muižas īpašnieki vairākkārt mainījušies, un tagad tā pieder maksātnespējīgajai apdrošināšanas akciju sabiedrībai «Dukāts», kuras administrators Jānis Lasmanis atzīst, ka par Elejas muižas pirkšanu nevienam intereses neesot. G.Liepiņš stāsta, ka neīstenotajā Elejas muižas atjaunošanas projektā notērēti apmēram 100 tūkstoši latu. Šādu naudu izmaksājis tehniskais projekts un biznesa plāns. Speciālistu aprindās šī summa tiek vērtēta kā nesamērīgi augsta. Turklāt I.Lancmanis, kurš savācis (un arī apkopojis grāmatā) daudz unikālu materiālu par Elejas muižu, teic, ka neviens tehniskā projekta rakstītājs par šīm lietām neesot interesējies. Salīdzinājumam var piebilst, ka Rundāles pils tai piešķirtos Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus (aptuveni miljons latu apmērā) veiksmīgi izmantoja pils fasādes restaurācijai. Kā papildina G.Liepiņš, ar ES piešķirto naudu tolaik izdevies īstenot astoņus veiksmīgus projektus. Mēdems aizbrauca vīliesKādas ir Elejas muižas cerības iegūt reālu saimnieku – atjaunotāju? I.Lancmanis spriež, ka pēc gadiem pieciem desmit, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, tas varētu izdoties. Deviņdesmito gadu vidū par Elejas muižu interesējās Mēdemu dzimtas pārstāvis – biznesmenis viesnīcu un restorānu jomā grāfs Teodors Medems, kurš trīs gadus nodzīvoja Rīgā. Taču nu viņš devies uz Dienvidameriku. Īpašnieku dzimtas pēctecis esot vīlies daudzās lietās, tostarp nav saskatījis iespējas par pieņemamu cenu iegādāties kādu senčiem piederējušo muižu. Tiesa, izredzes izveidot Elejā viesnīcu vai konferenču centru, pēc I.Lancmaņa domām, esot diezgan apšaubāmas. Muiža atrodas pārāk tuvu ciematam, tās apkārtne nav bagāta ar dabas jaukumiem – upēm, mežiem –, bet galvenais – mūsdienās ir visai mazs pieprasījums pēc luksusa viesnīcām un konferenču zālēm. Bērniem vienmēr spīd sauleElejniecei Inesei Butnorei, kura sešdesmitajos gados gāja sākumskolā, kas atradās muižas pārvaldnieka mājā, vislielākais kreņķis ir par pamesto muižas teātra ēku. Pirms gadiem trīsdesmit četrdesmit tur bijusi rosīga kultūras dzīve – pilngadības balles, Rīgas Operetes teātra viesizrādes un daudz kas cits. Nu elejnieki diemžēl jau esot pieraduši dzīvot bez sava kultūras nama – it kā vecie var iztikt ar seriāliem televizorā un jaunie ar internetu. Patlaban gan pašā ciemata centrā vecajā sadzīves pakalpojumu ēkā top saieta nams, kur jau darbojas bibliotēka, būs zāle ar deviņdesmit skatītāju vietām un kuram šovasar jābūt gatavam. I.Butnore cer, ka šis nams atkal apvienos pagasta iedzīvotājus. Vecā muiža paliek ciema nomalē. Taču elejniekiem nav vienalga, kas tajā notiek. Turklāt mistiski sanākot, ka Elejas muižas parka estrādē, kur, mācību gadu beidzot, tradicionāli notiek Jelgavas rajona (šopavasar Jelgavas un Ozolnieku novadu) skolu pašdarbnieku svētki, vienmēr ir labs laiks. Jācer, ka arī šopavasar skolēnu svētku dienā 30. maijā spīdēs saule.
