Kopš palienes pļavās ieveda savvaļas zirgus, katru ziemu un pavasari sagaidu ar bažām par dzīvnieku likteni. Domāju, daudzus jelgavniekus tas satrauc, jo zirgu dzīves apstākļi ziemā un pavasarī ir briesmīgi. Pļavas pastāvīgi ir mitras, pavasaros applūst, bet ziemā vējš no abām upēm ir sevišķi spēcīgs. Putenī un slapjā sniegā zirgiem nav patvēruma. Tur neaug lieli koki, kuru ēnā varētu paslēpties no saules, bet ziemā no vēja. Kārklu puduri, kurus zirgi izmanto ēšanai, aug ieplakās, kurās gada lielāko daļu ir ūdens. Pie upes vienmēr būs makšķernieki un atpūtnieki. Saulainā laikā jelgavnieki, arī ārzemnieki pastaigājas ap pili un aiziet līdz zirgiem. Tur nekad nevar nodrošināt pilnīgu savvaļas dzīvi. Tādēļ nesaprotams ir dzīvnieku aizsardzības un veterināro darbinieku teiktais, ka zirgu bojāeja ir dabiska atlase, kuru zināmā mērā ietekmē cilvēku klātbūtne.
