Gleznotājs un scenogrāfs Edvīns Kalnenieks – Arvīda un Margas Spertālu balvas laureāts.
Atceroties ievērojamā scenogrāfa vircavnieka Arvīda Spertāla 120 gadu jubileju, pēc viņa mazdēla Ginta Strēļa ierosinājuma Jelgavas novads atjaunojis Arvīda un Margas Spertālu balvas pasniegšanu. 1987. gadā, A.Spertāla 90. dzimšanas dienā, to iedibināja toreizējā padomju saimniecība “Vircava”. Par pirmo laureātu kļuva jubilāra skolnieks Akadēmiskā drāmas (tagad Nacionālā) teātra galvenais dekorators Gunārs Zemgals. Pirms nedēļas izstādes “Arvīda un Margas Spertālu laikmets latviešu teātrī” atklāšanas reizē Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā balvu par mūža ieguldījumu scenogrāfijā saņēma gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Edvīns Kalnenieks, kura darbība vairāk nekā pusgadsimta garumā bijusi saistīta arī ar teātri – 52 gadus viņš veltījis scenogrāfijai, kas tapusi Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī.
– Biogrāfijā rakstīts, ka esat dzimis liepājnieks. Kā nokļuvāt Jelgavā?
Tas bija laiks, kad dibināja Latvijas Mākslinieku savienības Jelgavas organizāciju, un jaunajiem māksliniekiem (1965. gadā vēl biju jauns, tikko atnācis no dienesta padomju armijā) bija iespēja šeit tikt pie dzīvokļa un darbnīcas. Šo iespēju tad nu izmantoju un vēl joprojām strādāju šajā darbnīcā. Tur arī tapusi lielākā daļa no maniem darbiem Alunāna Jelgavas teātrim, jo kultūras namā, lai cik tas pretimnākošs arī nebūtu, vienkārši nebija vietas dekorāciju veidošanai, jo skatuve bieži tika atdota popmūzikas koncertiem un, ja gribēja kaut ko pamālēt, bija jāklāj papīrs apakšā, jo speciālas telpas šiem nolūkiem kultūras namā nav.
– Protams, pašam to ir grūti novērtēt, bet tomēr – kā palikuši atmiņā 52 scenogrāfijai veltītie gadi Ādolfa Alunāna Jelgavas teātrī. Un kāds bija pats sākums?
Pirmoreiz sastrādājos ar šo teātri, kad pat vēl nebija tagadējā Jelgavas kultūras nama. Aiz muzeja “Academia Petrina” ēkas bija vēl viens nams, kur tagad atrodas neliela sporta zālīte (domāts kādreizējais “Daugavas” sporta nams, kuru vecākas paaudzes pazinēji vēl tagad dēvē par “veco kultūras namu” – red.)
Mācījos otrajā kursā Latvijas Mākslas akadēmijā, savukārt toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā mācījās Māris Grēviņš, pazīstamā dzejnieka Valda Grēviņa dēls. Māris gribēja iestudēt Dagnijas Zigmontes lugu, atceros, vēl braucām ciemos pie rakstnieces uz Irlavu. Tā bija mana pirmā scenogrāfija.
Pēc Mākslas akadēmijas divi gadi armijā, pēc kuriem atgriezos Jelgavā. Tad vēl režisēja Guntis Krūmiņš, bet sekoja Lūcijas Ņefedovas diplomdarba iestudējums, un tā mēs tuvāk sapazināmies ar šo ievērojamo režisori un personību. Lai gan joprojām esam uz Jūs, mākslā sapratāmies lieliski. Reiz satikāmies burtiski uz ielas stūra, un Lūcija Ņefedova atzinās, ka jūtoties tā, it kā no viņas būtu “aizgājis vīrs”. Režisore bija pieradusi ar mani sadarboties.
Pa vidu bijušas daudzas citas scenogrāfijas. Skaitu īsti vairs neatceros, bet katru gadu nācās strādāt vismaz pie divām lugām. Tolaik kultūras nama (nu jau tagadējās ēkas Krišjāņa Barona ielā 6) skatuve bija brīvāk pieejama. Varēja mērīt un plānot, tagad jāpiesakās iepriekš un jāgaida, kad tiksi uz skatuves.
Atceros, toreiz uzradās viens ļoti jauks cilvēks – saimnieciskais direktors, ja nemaldos, Andris Keišs (protams, ne tas, kurš tagad ir pazīstams aktieris). Viņš pilnībā rekonstruēja prožektorus tieši teātra vajadzībām. Gaismas tika pārnestas uz zāles aizmuguri, šim nolūkam pat tika raktas grīdas un veikti citi lieli darbi. Viņš bija īsts entuziasts. Diemžēl deju vakara laikā gadījās incidents – kāds ballētājs tika it kā pagrūsts pa trepēm un nosities, sākās tiesu darbi, un Andris Keišs vairs nestrādāja kultūras namā.
Vienu laiku kultūras namā strādāja galdnieks Kārlis Rimša, kurš “Skroderdienām Silmačos” uztaisīja tādu krāsni kā nekur citur. Atlika tikai paraut striķīti, un krāsns Ābrama “spridzināšanas” laikā sabira gabalos.
Vēlāk jau visu nācās gatavot savā darbnīcā, un bieži vien uz kultūras nama skatuves parādījās gadījuma cilvēki.
– Vai lielā slodze profesora darbā Latvijas Mākslas akadēmijā (ap 12 gadu bijāt Zīmēšanas katedras vadītājs) bija par iemeslu tam, ka pārtraucāt scenogrāfa darbību Alunāna Jelgavas teātrī?
Jā, arī tagad man ir pilna slodze Mākslas akadēmijā vēl tajā pašā Zīmēšanas katedrā, un vairs nav tie gadi (ko tur slēpt, arī veselība), lai varētu to visu apvienot.
Bija arī vakara kursi, kas vēlu beidzās, atteicos no tiem un aizgāju arī no teātra. Domāju, šajā jomā izdarīts jau pietiekami daudz, cik tad nu var. Lai nāk jaunie.
– Kā vērtējat jaunu scenogrāfu ienākšanu Alunāna Jelgavas teātrī?
Jāatzīstas, ka īsti nemaz neesmu redzējis jaunos iestudējumus. Protams, esmu bijis uz vairākām izrādēm, sevišķi teātra jubilejas reizēs. Bet es neņemos vērtēt vai kritizēt citu darbu, tas nav manā dabā.
Droši varu vēlreiz apstiprināt to, ko jau teicu – man bija ļoti patīkami strādāt kopā ar Lūciju Ņefedovu, kura tiešām ir ļoti laba režisore. Inteliģenta un izglītota arī manā darbības jomā. Enerģijas Lūcijai netrūkst. Atceros, kad gatavojām Morisa Māterlinka lugu “Zilais putns”, mēģinājumos bija pilna zāle bērnu ar visiem vecākiem.
Patīkamas ir atmiņas arī par bērnu lugām, ko iestudēja Inta Alekse. “Sprīdīti” esmu taisījis divas reizes. Vienā no tām uztaisīju uz skatuves gandrīz vai bērzu birzi, tā ka Uldis Roga (gleznotājs un Jelgavas Zīmēšanas studijas vadītājs – red.) teica, ka labprāt pastāvētu zem kāda bērza zariem – sajūta esot kā īstā mežā.
Lugas arī ir dažādas. Piemēram, Gunārs Priede aprakstīja remarkās visu sīki un smalki, kam kurā vietā jāatrodas. Bet vienlaicīgi scenogrāfam tika dota liela brīvība – autors nestrīdējās un neuzstāja, ka viņa variants ir vienīgais pareizais. Savukārt Paulam Putniņam bija tāds “niķis”, ka viena aina notiek pilī, nākamā zemnieka mājā, trešā – kaut kur brīvā dabā. Tad nu scenogrāfam bija ko domāt un darīt. Ar Putniņu gan tik viegli negāja kā ar Priedi, esam arī strīdējušies. Atceros lugas “Aicinājums uz pērienu” iestudējumu. Galu galā uztaisīju vienu skatuves pusi baltu, otru – melnu. Baltajai pusei priekšā bija melns aizkars, melnajai – balts. Tad nu vienā momentā, atkarībā no darbības vietas, varēja visu skatuvi dabūt vai nu melnu, vai baltu. Pēc tam izrādi redzējušie rīdzinieki man teica: “Nemaz nezinājām, ka jums te Jelgavā ir grozāmā skatuve”.
Man patika pašam lasīt lugas un tad iztēloties, kā tas viss varētu izskatīties uz skatuves. Ceru, ka laba sadarbība ar režisoriem un autoriem ir arī tagadējiem Alunāna Jelgavas teātra scenogrāfiem.
– Jūsu darbs arī nupat attiecīgi novērtēts – saņēmāt Arvīda un Margas Spertālu balvu par mūža ieguldījumu scenogrāfijā. Iespaidīgs jūsu radošās darbības novērtējums.
“Oskaru”, kā es to saucu, man iedeva, jā. Tas ir ļoti patīkami, ja vēl atceras tādu vecāku cilvēku kā es. Atzīstos, ka neko tamlīdzīgu pat nebiju gaidījis, un, ja būtu speciāli jāpiesakās kandidēšanai, noteikti nebūtu to darījis. Nejūtos, ka būtu paveicis ko īpašu – vienkārši darīju savu darbu, kas man patika. Tomēr neteikšu, ka man šī balva neko nenozīmē, gandarījums ir liels.
– Vai scenogrāfa darbs netraucēja pamata specialitātei – varbūt pa šo laiku būtu vairāk uzgleznots? Latvijas Mākslas akadēmiju taču pabeidzāt glezniecības specialitātē.
Man jau nebija gluži tik stingra režīma, kad strikti tiek noteikts, cikos tev jāatnāk un cikos jāaiziet. Daudz varēju strādāt mājās, un, ja spēj visu saplānot un pašorganizēties, daudz ko var paspēt. Tāpēc arī tagad esmu atteicies no teātra, jo jutu, ka visam pietrūkst jaudas.
Man savā laikā daudzi ir teikuši: “Ko tu ņemies ar to Tautas teātri?”, bet man tas patika un saistīja. Es nekad neesmu izvēlējies to vieglāko ceļu. Bet, ja reiz esi ko izvēlējies, to arī vajag izdarīt. Man pat patika daudz ko darīt pašam, nevis uzticēt savu maketu citiem, kā tas parasti notiek lielajos teātros.
Brīžiem jutos kā lauku ārsts, kam nav ne īsti savas klīnikas, ne instrumentu, ne zāļu, bet pacients tomēr jāārstē – gandrīz vai tāda sajūta, kā to aprakstījis Mihails Bulgakovs. Zaldātam jāizrauj zobs, sakropļotam cilvēkam jāamputē kāds loceklis, jāpieņem dzemdības.
Piemēram, “Filumena Marturano” – spēcīga izrāde, kurā titullomā Alunāna teātrī pat viesojusies Jelgavas Goda pilsone Elza Radziņa. Es ilgi domāju, kādas butaforijas gatavot, tas viss būtu kaut kā neīsti attiecībā pret ievērojamo aktrisi. Beigās uztaisīju vienu lielu gobelēnu. Darbu tas prasīja, bet rezultāts, manuprāt, izdevās labs. Zālē sēdēja Maskavas ciemiņi un prasīja režisorei, no kurienes esam deponējuši šo senlaicīgo mākslas darbu. Bet tas jau nebija senlaicīgs, es speciāli to tādu veidoju, ar visu patinu, lai izskatītos vēsturiskāk.
Nekad neesmu nožēlojis savu darbu Alunāna Jelgavas teātrī.
– Ja atgriežamies pie glezniecības, jūs tiekat uzskatīts par vienu no labākajiem Latvijas pasteļgleznotājiem?
Jā, es gleznoju, pirms Mākslas akadēmijas esmu beidzis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu, tur arī sāku nodarboties ar pasteli. Dažreiz vasarās gājām stažēties uz Liepājas teātri, un no krāsu pulveriem taisīju krītiņus, tā ka pasteļglezniecība ir mana sena aizraušanās.
Par darba trūkumu nesūdzos – tikko vēl pieņēmu eksāmenus Mākslas akadēmijā.
