Braucot no Jelgavas uz Eleju, apmēram sešus kilometrus no pilsētas centra šosejas kreisajā malā ir Platkāju mājas, kurām līdzās atrodas tāda pat nosaukuma autobusu pietura.
Braucot no Jelgavas uz Eleju, apmēram sešus kilometrus no pilsētas centra šosejas kreisajā malā ir Platkāju mājas, kurām līdzās atrodas tāda pat nosaukuma autobusu pietura. Šajā vietā pa labi uz dzelzceļa pusi vijas visai reti izmantots zemes ceļš, kas iet gar Mežaliepu mājām un pazūd mežā, kuru šķērso dzelzceļš. Tur aug skaistas apmēram pusotra simta gadu vecas priedes. Ļaudis runā, ka šeit kaut kur jābūt vietai, kurā pēc Kara tiesas lēmuma 1927. gada naktī no 5. uz 6. maiju pakāra laupītāju Ansi Kaupēnu un dažu viņa noziegumu līdzdalībnieku Voldemāru Piebalgu.
Šo veco ļaužu stāstu ar zināmu varbūtību apstiprina arī pilsētsaimniecības mežzinis Pēteris Vēveris. Mežā starp Mežaliepām un dzelzceļu varenu priežu netrūkst, varbūt tiešām pie kādas no tām tika nobendēti Kaupēns un Piebalgs. Taču iespējamo soda vietu norādīt konkrētāk viņš gan nezina. Vēsturniece Ina Lastovecka domā, ka ļaužu runām par Kaupēna priedi tomēr ir cits pamats. Proti, noziedznieks vairākkārt laupījis uz Zaļenieku – Tērvetes ceļa, tas noticis mežā aiz Pūteļa, kur ceļmalā augušas zīmīgas priedes.
Agrākā pilsētas mēra Ulda Ivana pusaudžu gadu atmiņas atkal vedina pieņemt par patiesu pirmo pieņēmumu. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Ivanu ģimenei Mežaliepu mājās dzīvoja radi, tostarp arī Ulda brālēns vēlāk pazīstams basketbolists Vilnis Cimdiņš. “Mēs pa šo mežu bieži gājām, atceros, ka vienā no priedēm bija, šķiet, ar nazi izgriezts krusts, un kāds tur palaikam lika ziedus. Cilvēki teica, ka tā ir priede, kuras zarā pakārts Kaupēns. Protams, puikām tas viss bija interesanti. Taču tolaik neiedomājāmies šo vietu nofotografēt vai citādi paturēt prātā,” atceroties stāsta U.Ivans. Viņaprāt, šī priede augusi nelielā uzkalniņā pāri dzelzceļam.
Rociet mani mežmalā…
No divdesmito gadu preses Kaupēna pēdējās nakts apraksts bija šāds: “Soda vietu izraudzījās kādā mežā sešus kilometrus no Jelgavas. Jau vakarā tur tika izraktas kapu bedres un nogādāti divi zārki. Ap pusdivpadsmitiem atvēra abu notiesāto kameras. Sardze tos ieveda atsevišķā istabā cietuma apakšstāvā. Ārēji Kaupēns bija mierīgs, tikai acis raudzījās nedabiski… Viņš klusi kaut ko murmināja: “Un… tiešām tas ir iespējams…” Otrs notiesātais bija mierīgāks par Kaupēnu. Taču arī viņa sejā bija tāds pat nedabiskums… Pie Kaupēna vērsās luterāņu mācītājs, kuram viņš izsūdzēja grēkus, taču no svētā vakarēdiena atteicās. Piebalgs, būdams katoļticīgais, izpildīja pēdējo garīgo ceremoniju, pieņemot arī vakarēdienu. Nodots policijas rīcībā, Kaupēns trīcošā balsī vērsās pie kāda no policistiem, kuram bija savi nopelni viņa noziegumu atklāšanā: “Pēc 50 gadiem mēs vēl varbūt tiksimies…”
Bruņotas sardzes pavadībā notiesātie devās cietuma pagalmā, kur tos jau gaidīja divi smagie un pieci vieglie automobiļi. Tika atvērti cietuma vārti un nelielā autokolona devās pa Palīdzības ielu, tad pa Zemgales prospektu un tālāk pa Lietuvas ielu pāri Gaisa tiltam. Pēc pieciem kilometriem mašīnas apstājās, sekoja gājiens pa kādu nomaļu meža ceļu. Soļojot ik pa brīdim Kaupēns lūdza kādu smēķi, kas netika liegts. Pirms soda izpildīšanas iestājās drūms un nomācošs klusums. Prokurors nolasīja kara tiesas rīcības sēdes un Valsts prezidenta lēmumus. Pēc tam abiem noprasīja, kāda ir viņu pēdējā vēlēšanās. Paklusā drebošā balsī Kaupēns lūdza to apbedīt pie saviem piederīgajiem Baložu kapsētā. Prokurors paskaidroja, ka šo vēlēšanos izpildīt nevar, jo likums to neļauj. Piebalgs savu pēdējo vēlēšanos neizteica, sacīdams, ka tas lai paliek viņa noslēpums.
Sekoja garīdznieku uzaicinājums noskaitīt Tēvreizi, ko notiesātie arī izpildīja. Abiem galvā tika uzmaukti maisi, un pēc mirkļa viss bija beidzies. Sodu izpildīja pulksten vienos un divdesmit piecās minūtēs naktī. Pirms apbedīšanas no Kaupēna sejas noņēma ģipša masku. Vietu, kur apglabāja noziedzniekus, nolīdzināja, lai to neviens neatrastu un notikušo nodotu aizmirstībai.”
To, ka šie noziedznieki savā pēdējā ceļā tika vesti pāri Jelgavas – Šauļu dzelzceļam, kur atradusies Uldim Ivanam atmiņā palikusī priede ar izgriezto krustu, dokumentos un publikācijās nav minēts. Tomēr, ja jau lietu centās nodot aizmirstībai, tad, iespējams, tas darīts apzināti. Jautājums par Kaupēna aizmirstību gan ir visai filosofisks. “Mēs daudzi zinām un arī šad tad dziedam gaudeno un Kaupēnam veltīto ziņģi “Mēs pavisam bijām četri, kas viens otru nenodod”, taču, ja kādam dziedātājam kāds ar dunci prasītu naudu, laikam jau tik romantiski viņš nejustos,” saka Uldis Ivans.
1926. gadā, kad pēc sešu gadu ilgušajām vairāk nekā trīsdesmit laupīšanām un deviņpadsmit slepkavībām Kaupēns beidzot tika arestēts, Rīgā tika izdots desmitiem brošūru, kuras stāstīja par lielā mērā izdomātiem bandīta K(r)aupēna “varoņdarbiem”. Tie jūtamā sabiedrības daļā radīja sajūsmu un līdzcietību. Turklāt līdzcietību ne jau pret noziegumu upuriem, bet gan noziedznieku, kurš nu atradās aiz restēm. Arī tiesu reportāžas avīzēs vismaz sākumā, kamēr tiesājamais smaidīja, jūtami bija Kaupēna pusē. “Kā bandīts Kaupēns dancodams dzīrojis uz Jonišķu šosejas”, “Kaupēns mēģinājis aplaupīt Berlīnes ātrvilcienu, lai varētu aizdot naudu savas līgavas mātei”, “Leģendas par Kaupēnu un ko stāsta par Kaupēnu viņa meistars” – šādi un līdzīgi virsraksti bija lasāmi laikrakstos “Jaunākās Ziņas”, “Pēdējā Brīdī”, “Zemgales Balss”. Nav neviena virsraksta ar vārdiem “slepkava”, kaut Kaupēns bija slepkavojis pat bērnus. Vienīgi tad, kad, tuvojoties spriedumam, Kaupēns morāli sabruka un tika vests uz tiesu, sasiets guļot zemnieku ratos, preses simpātijas jūtami mazinājās.
Kaupēns šķiet pieprasīts
Savādi, ka Kaupēna vārds neprasa paskaidrojumus arī mūsdienās. Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna rokopera “Kaupēn, mans mīļais!” ir Liepājas teātra repertuāra izrāde jau vairākus gadus. Dzejniece kādā nesenā intervijā, kas bija sakarā ar tā sauktajiem krievu skolu nemieriem, teica, ka, studējot Kaupēna lietas materiālus, nekādi nav varējusi saprast, kā šis noziedznieks varējis uz ceļa apturēt piecus pajūgus, kuros taču sēdējuši vīri kā ozoli un viņus bez pretestības aplaupīt. Dzejniecei Kaupēns ir tēls, ar ko viņa parāda sabiedrībā sastopamo vienaldzību, gļēvumu, bezspēcību ļaunuma priekšā. Turpretī Kaupēns bieži vien ir simpātisks ar savu drosmi, izlēmību, kas pati par sevi var būt arī laba īpašība. Kā viņš 1923. gada 27. septembra vakarā pie Daudzevas stacijas spēja apstādināt un aplaupīt veselu vilcienu ar pieciem pasažieru un četriem preču vagoniem! Tiešām žēl, ka šī savā ziņā talantīgā cilvēka spējas bija atradušas šādu praktisku pielietojumu.
Skaidrs, ka Kaupēnam Svētes pagastskolā (kur viņš ieguva savu izglītību – četras klases) vai Platones pagastā dzimtajās Balcer – Streņģēs neviens neliks piemiņas zīmes. Tomēr skaidrs arī tas, ka viņa tēls droši vien pārdzīvos vēl nevienu vien paaudzi. Tādēļ varbūt vajadzētu apkopot ziņas, atmiņas par šiem notikumiem, kas saistās ar Kaupēnu. Gribam vai negribam – tā ir vēsture. Varētu būt arī interesantas atmiņas par Jelgavas 1. iecirkņa jaunāko policijas kārtībnieku Jāni Stirnu, kurš 1926. gada pavasarī viens arestēja Kaupēnu viņa dzīvesvietā Pētera ielā. Varbūt kāds vairāk zina par tolaik 28 gadus veco Kriminālpārvaldes inspektoru Vili Virziņu, kurš, psiholoģiski smalki apstrādājot bīstamo noziedznieku, izdabūja no viņa atzīšanos par vairāk nekā trīsdesmit izdarītajiem noziegumiem (vēlāk V.Virziņu apbalvoja ar V šķiras Viestura ordeni). Jautājumu ir daudz, tāpēc būtu labi, ja senajiem jelgavniekiem atrastos kāda atbilde.
Raksta sagatavošanā izmantota Andra Grūtupa grāmatas “Tiesāšanās kā māksla” 2. daļa.
