Nu jau vai katrs no Latvijas profesionālajiem teātriem paguvis sarīkot jaunās sezonas atklāšanas sanāksmi, lielākoties pasākums bijis svinīgs, ar kopīgu fotografēšanos un, kas galvenais, iepriekšējās sezonas izcilnieku godināšanu. Jau ziņojām, ka Latvijas Nacionālajā teātrī veiksmīgākās izrādījušās izrādes «Antigone», «Raiņa sapņi» un «Migla», par kurās atveidotajām lomām Maija Doveika izpelnījusies izcilās skatuves mākslinieces Elzas Radziņas kulonu, bet Kārļa Sebra gredzena valkāšanas tiesības piešķirtas Gundaram Grasbergam, par kura radošajām izpausmēm interese «Ziņām» nav gluži nesavtīga, ņemot vērā, ka pamatskolas klases apgūtas toreizējā Jelgavas 2. vidusskolā, korzinības (nedaudz arī klarnete) mūsu pilsētas Bērnu mūzikas skolā, bet Jelgavas Mūzikas koledžā (kā vienubrīd sauca Mūzikas vidusskolu) piecus gadus studēta kontrabasa spēle. Turpinājums saistīts ar Kultūras koledžu un Latvijas Kultūras akadēmiju, pēc tās absolvēšanas – ar Viestura Kairiša neatkarīgo trupu «United Intimacy», bet kopš 2006. gada Gundars redzams uz Nacionālā teātra skatuves (pareizāk būtu teikt – skatuvēm, jo spēlēts arī tā saucamajā «Okartes» Jaunajā zālē, piemēram, Regnāra Vaivara veidotajā izrādē «Titāniks».
– Izcilā un tautā iemīļotā aktiera Kārļa Sebra gredzens ir augsts novērtējums, tev tas tiek jau otro reizi – 2012. gada sezonā šo atzinības zīmi saņēmi par darbu izrādē «Voiceks». Šķiet, teātra vēsturē tas ir nebijis gadījums?
Jā, tā kā gredzens ir ceļojošs, tas tik tiešām ir interesants gadījums. It sevišķi mūsu teātrī, kur apzināti netiek strādāts uz kādām īpašām zvaigznēm, atšķirībā varbūt no, piemēram, Dailes teātra. Nacionālajā teātrī vari vienā sezonā spēlēt nelielas lomas un īpaši neizcelties, līdz ar to par gredzenu «nesapņot». Līdz šim Kārļa Sebra gredzens kā sezonas labākajiem aktieriem pasniegts Mārcim Maņjakovam, Voldemāram Šoriņam, Edmundam Freibergam, Gundaram Grasbergam, Uldim Anžem, Ivaram Kļavinskim un… atkal Grasbergam.Gribu uzsvērt, ka gredzens – tā tomēr ir tāda iekšēja Nacionālā teātra būšana, kam nav sakara ar prominentu kritiķu vērtējumu, tas ir paša teātra vadības, režisoru un citu speciālistu lēmums.
– Vai savējo vērtējums brīžiem nav pat nozīmīgāks par profesionālu kritiķu «sausu» ekspertīzi?
Šoreiz gan tas ir sakritis ar «Spēlmaņu nakts» žūrijas vērtējumu, kur par Kreona lomu izrādē «Antigone» esmu iekļuvis nominācijā par labāko vīriešu lomu.
Teātra kolēģi, piešķirot Kārļa Sebra gredzenu, atzinīgi novērtēja arī manu Raini izrādē «Raiņa sapņi» un Viktora Goti lomu izrādē «Migla».
– Iepriekšējo reizi gredzenu saņēmi par vienu lomu, nu jau par trijām, vai vari teikt, ka tagad tiec vairāk noslogots?
Par noslogotības trūkumu gan nevaru sūdzēties kopš pirmās dienas, kā ienācu teātrī. Praktiski nevienā sezonā neatceros tādu periodu, kad būtu bijis brīvs no lomām. Liela nozīme jau ir vienkārši veiksmei – vai tas darbs «saslēdzas» ar tavu priekšstatu par šo lomu, ar partnera uztveri un, protams, ar režisora un citu izrādes veidotāju redzējumu. Viens pats kā pirksts mūsu profesijā nevari būt ļoti veiksmīgs. Veiksmei jābūt kopējai – gan ar materiālu, gan partneriem, gan režisoru, darba lasījumu. Ja visi šie faktori sakrīt, tad arī notiek.
– Kurš pašam no trim sezonas atzītākajiem darbiem šķiet visnozīmīgākais?
Ārkārtīgi nozīmīgs bija «Raiņa sapņi», gan nedaudz citā nozīmē. Kirilu Serebreņņikovu uzskatu par Eiropas līmeņa režisoru, viņš ar mani strādāja jau pieminētajā Georga Bīhnera lugas «Voiceks» izrādē, vēl pirms tam Gogoļa «Mirušajās dvēselēs». Ar Kirilu Serebreņņikovu tas process ir stipri savādāks nekā pie citiem režisoriem.
Faktiski «Raiņa sapņos» mani pat nevarētu nominēt tieši par kādu lomu, mēs katrs spēlējam kādu Raiņa īpašību vai viņa personības daļu. Nevar teikt, ka es viens pats nospēlēju Raini, faktiski tas bija kopdarbs, kura rezultātā var mēģināt saprast Raini kopumā.
Toties Kreons Žana Antuija «Antigonē» ir viena kārtīga loma (no A līdz Z) ar konkrētu partneri – Maiju Doveiku – un ārkārtīgi sarežģīts dialogs. Iedomājies – viss otrais cēliens ir tikai valdnieka Kreona saruna ar Antigoni. Režisors Elmārs Seņkovs uzlicis lielu pārbaudījumu – vai iespējams tikai ar dialogu noturēt skatītāju uzmanību vienas stundas garumā?
«Migla» vairāk bija absolūts eksperiments, ko veidojām kopā ar režisori Indru Rogu. Spāņu rakstnieka Migela de Unamuno filozofisks darbs par radošumu, par dzīves jēgas meklējumiem. Man šajā izrādē bija visai nepateicīgs uzdevums – tēlot tā saucamo autoru, kurš sevī vēlreiz pārskata visu notikušo vai nenotikušo. Pieļauju, ka mums līdz katram skatītājam varbūt tā arī neizdevās noraidīt filozofisko domu darbīgā teātra valodā. Vienalga pieredzes ziņā tas bija ļoti bagātinoši.
– Vai nenonākam pie secinājuma kā mūsu sarunā pirms dažiem gadiem, pēc tavas iepriekšējās Kārļa Sebra gredzena saņemšanas, ka visi šie apbalvojumi tiek par dziļi nopietnām lomām. Ar to es domāju, ka padziļinās plaisa starp teātri tautai un teātri elitāram skatītājam (kura elitārums bieži vien sākas un beidzas līdz ar savas klātbūtnes demonstrēšanu).
Tas ir diezgan precīzi teikts, un man, tāpat kā daudziem maniem kolēģiem, tā ir diezgan liela problēma ne tikai mūsu teātrī vien. Tiešām atšķiras izrādes, kuras mēs jau apzināti veidojam, lai pelnītu savam teātrim naudu, no izrādēm, kurās varam nodarboties ar to, ar ko mums būtu jānodarbojas – ar mākslu.
Nevar teikt, ka «Latgola.lv» būtu apzināti ražota mazāk izglītotam skatītājam. Vai vecās labās «Skroderdienas». Nepazeminot kvalitātes latiņu, iekļaujot pa izklaidējošam un uzjautrinošam elementam – arī tā var panākt rezultātu. Kas bieži vien ir daudz grūtāk.
– Nemaz obligāti nevajag komēdiju. Vēl tagad no savas vēlās bērnības vai agrās jaunības atceros Tenesija Viljamsa «Ilgu tramvaju» ar Antru Liedskalniņu galvenajā lomā. Tur nu nebija nekādas smīdināšanas un pat man, padsmitniekam, ārā nākot, nācās slēpt asaras, bet Lielā zāle katrreiz bija pārpildīta.
Nesen bijām ciemos pie sava teātra metra, kurš gan kādreiz apzināti pagāja malā, Jāņa Kubiļa. Runājām tieši par šīm leģendārajām izrādēm, kā «Ilgu tramvajs», Alehandro Kasonas «Trešais vārds», kurā pats Jānis Kubilis nospēlēja savu, iespējams, visneaizmirstamāko lomu, un citām. Tās tik tiešām piedzīvoja vairākus simtus izrāžu.
Tikai kaut kas ir mainījies šajā informācijas laikmetā. Arī mūsu teātra pamata skatītājs. Pārslēgšanās uz mūsdienu teātra modernajiem izteiksmes līdzekļiem nav viegla. Pirkts tiek kaut kas, kas atgādina vecos laikus, bet mūsdienās teātri ar tādiem izteiksmes līdzekļiem vairs nespēlē.
Kad mēs ar Kirilu Serebreņņikovu, kurš absolūti jūt Eiropas elpu, ejam tādos izteiksmes līdzekļos kā «Voicekā», «Mirušajās dvēselēs» vai «Raiņa sapņos», publika uz to skatās diezgan rezervēti, nesaprotot, kas nu tagad būs.
Bet pašreizējā situācijā diemžēl diezgan skaidri varam nodalīt naudas pelnīšanas izrādes no mākslas taisīšanas izrādēm.
– Rezervēti, lai neteiktu skarbāk, par «Raiņa sapņiem» mūsu laikrakstā savulaik izteikusies Jelgavas Ādolfa Alunāna teātra galvenā režisore Lūcija Ņefedova. Tā, ka krietni nokaitināja Nacionālā teātra direktora palīdzi repertuāra jautājumos Ievu Struku. Nu, ejot gar teātri, redzam, ka tiks īstenota arī Lūcijas Ņefedovas vēlme – lielas afišas vēsta, ka 11. septembrī Nacionālais teātris Raiņa jubileju atzīmēs ar «Uguns un nakts» pirmizrādi, īstu dižā dzejnieka lugu, nevis «kaut kādiem murgiem par Raini».
Esmu pilnīgi pārliecināts, ja tamlīdzīgu iestudējumu kā «Raiņa sapņi» parādītu Jaunajā Rīgas teātrī, publikas attieksme būtu pavisam cita (piekrītu, tas ir arī zīmola nopelns). Iespējams, daudziem skatītājiem ar stāžu grūti pieņemt pārmaiņas, un ja vēl tās notiek tieši Nacionālā teātra ēkā, kas gadu gadiem bijusi un ir latviešu teātra citadele.
Esmu pārliecināts, ka šoreiz skatītāja un izrādes («Raiņa sapņi») veidotāju domas nav «saslēgušās». Varbūt kas mainītos, ja vēlreiz tiktu pārlasīts Roalda Dobrovenska «Rainis un viņa brāļi», kas lielā mērā sasaucas ar minēto izrādi.
– Par iepriekšējo sezonu esam runājuši gana daudz, nu būtu laiks pievērsties jaunajai. Protams, gribas sākt tieši ar «Uguns un nakti», kurā tev uzticēta… Kangara loma. Vai nevēlējies tomēr spēlēt Lāčplēsi?
Par šo jautājumu esmu domājis visu vasaru. Kādam jau jāspēlē arī negatīvie varoņi, un vispārpieņemta klišeja ir tāda, ka tos nospēlēt ir vieglāk, jo vairāk ir kur izpausties.
Kangars latviešu tautai ir tāds nodevības simbols. Bet režisors Viesturs Kairišs (atkal zināms risks – red.) negribēja uz skatuves ne viennozīmīgi skaidro labumu, ne ļaunumu.
Kas ir šī nodevība? Vispirms jau – nodevība un ļaunums eksistē vienmēr, arī izrādē atrodas ļautiņi, kas gatavi Kangara agonijas spļāvienus tūlīt pat uzlaizīt, lai sērga neizzustu. Bet zem katras nodevības ir arī konkrēts stāsts, un negatīvās ziņas mēs bieži vien uztveram ar lielu interesi un esam gatavi tiražēt, pat nepārliecinoties par faktu ticamību.
