Projekti, aktivitātes un pasākumi vietējiem iedzīvotājiem ir Hertas Elzas Šalkovskas darbs, ikdiena un aizraušanās.
Herta Elza Šalkovska ir viena no tiem Jelgavas novada iedzīvotājiem, par kuriem tautā mēdz teikt – nekad nav miera. Viņa vada dienas centru «Zemgale» un Glūdas pagasta biedrību «Attīstības centrs – dzīvo gudri». Savos projektos Herta rīko mazākumtautību pasākumus, kopā ar iedzīvotājiem mācās gatavot lelles, šūt, adīt un pat gatavot ēst no nezālēm. Paralēli tam visam izaudzināti četri bērni, un nu jau Herta priecājas par četriem mazbērniem.
Herta, «Ziņām» izrādot iekārtotās un izremontētās kādreizējās ēdnīcas telpas Glūdas pagasta Zemgalē, par katru vietu var izstāstīt stāstu, kā radusies doma ierīkot tieši šo vai citu telpu, kādi projekti realizēti un kādi pasākumi šeit notikuši. Viņa rūpējas ne tikai par pašu ēku un telpām tajā, bet tikpat dedzīgi stāsta par paveikto tuvējās apkārtnes labiekārtošanā.
Glūdas pagastā Herta un viņas ģimene ir ienācēji. Uz šejieni pārcēlušies dzīvot 1999. gadā. «Mums bija zemnieku saimniecība Vilces pagastā. Diemžēl visa darbošanās bija ar zaudējumiem – piemeklēja dažādas neražas, piemēram, izslīka labība. Situācija bija tā izveidojusies, ka mums nācās izlemt – izpirkt mājas, kurās dzīvojām, vai nē. Nospriedām, ka tas mums nav finansiāli izdevīgi, un atteicāmies,» stāsta Herta.
Saņemts piedāvājums saimniekot mājā Glūdas pagastā, diemžēl atkal sekojusi neveiksmju sērija lauksaimniecības jomā, un, saprotot, ka ģimenes četri bērni jāskolo un jāuztur, Herta izlēmusi reģistrēties bezdarbniekos un meklēt kādas citas iespējas un risinājumus, kā dzīvot tālāk.
70 kilometri dienā
Bezdarbnieku projektos iesaistīta, Herta izmēģinājusi visdažādākos darbus, piemēram, darbojusies labiekārtošanā. Pēc tam pagastā atbrīvojusies pastnieces vieta, un viņa četrus gadus ar velosipēdu vadājusi vēstules un laikrakstus. «Dienā sanāca nobraukt pat 70 kilometru,» atceras bijusī pastniece. Tolaik bijusi ļoti sniegota un puteņiem bagāta ziema, un, saprazdama, ka rodas veselības problēmas, Herta izlēma atkal pieteikties bezdarbniekos. Tur pabeigusi gan datorkursus, gan apguvusi angļu valodu, iesaistījusies dažādos projektos, kuros tika iekļauti bezdarbnieki.
Vēlāk kāda projekta laikā tikusi veikta vietējo iedzīvotāju aptauja, kuras rezultāti liecinājuši, ka cilvēkus neapmierina brīvā laika pavadīšanas iespējas, tas rosinājis viņu iesaistīties un kaut ko darīt lietas labā. 2006. gadā tikuši veikti pirmie remontdarbi Glūdas pagasta Zemgales ciema vecās ēdnīcas telpās, kur nu mājvietu radis dienas centrs «Zemgale». Pamazām dažādu projektu īstenošanas laikā ēkā izremontētas un iekārtotas vairākas telpas – istaba jaunajām māmiņām, šūšanas kabinets, pirts, trenažieru zāle. Gluži nemanot, Herta iesaistījusies arvien jaunos darbos saistībā ar projektu īstenošanu, līdz beidzot arī pati kursos apguvusi to rakstīšanu un sagatavošanu. 2007. gadā viņa jau nodibinājusi biedrību.
«Vispār tā ir neapskaužama un ļoti grūta situācija, kad ir četri bērni, bet trūkst līdzekļu, lai viņus skolotu un uzturētu. Kad redzi, cik ļoti bērni cenšas, bet tev nav, ko viņiem iedot. Varu tikai priecāties, ka mūsu gadījumā viss labi nokārtojās,» spriež Herta.
Lai arī Herta noteikti pieskaitāma pie aktīvākajiem iedzīvotājiem, kam, šķietami, laika pietiek visam, tā gluži neesot. «Visam tā nekad nepietiek. Lauksaimniecībā ģimene vairs nedarbojas – nevaram pagūt,» secina Herta. Tāpat viņa ar nožēlu piebilst, ka par maz laika varot veltīt mazbērniem.
Viņa stāsta, ka ne viens vien cilvēks no malas prasot, kāpēc Herta to visu dara – organizē dažādus pasākumus, raksta projektus, remontē un labiekārto. «Man ir teikuši – tu taču varētu vienkārši sēdēt mierā, baudīt sava darba augļus, bērni arī jau izauguši. Bet es īsti tā nevaru – ja es redzu, ka kādam to vajag un tas var noderēt, kāpēc nedarboties, lai īstenotu? Kā es tā sēdēšu, rokas klēpī salikusi?»
Ģimene jau pieradusi
Tik aktīvi darbojoties dažādu pasākumu organizēšanā, protams, mazāk laika atliek mājiniekiem. Herta gan stāsta, ka ģimene pie viņas aktīvā dzīvesveida esot pieradusi. «Vīrs laikam mani pieņem tādu, kāda esmu,» smejas Herta. Nereti viņš man arī nāk palīgā, kaut ko organizējot, piemēram, nesen notikušajā pasākumā gatavoja lielo svētku ugunskuru.
Bērni, kas nu jau ir pieauguši, neko neiebilstot pret mammas aktivitātēm un rosīgo dzīvesveidu. Hertas vecākā meita reiz vienīgi atzinusi: «Mammu, es tagad saprotu, kāpēc es pati esmu tik traka!»
«Varbūt es savu prom būšanu kompensēju ar kaut ko citu, piemēram, uztaisu vīram kaut ko garšīgu ēst,» spriež Herta. Ēst gatavošana gan neesot nekāds viņas hobijs, bet gan dzīves skola: «Ja tev ir četri bērni, gribot negribot iemācies gatavot ēst un turklāt daudz un bieži.» Viņa atceras, kā kādreiz vasarās ģimenē ciemojušies arī māsas trīs bērni un vēl kādi draugi atnākuši – ēst bija jāgatavo veselam bariņam bērnu. Herta atzīst, ka jebkurai sievietei, kura strādā un vēlas arī parūpēties par savu ģimeni, esot darba pilnas rokas – gan visus pabarot, gan aprūpēt, gan pieskatīt, lai viss notiek savā ritmā. Tagad, kad abi dzīvo tikai divatā ar vīru, varot atpūsties no lielās ēst gatavošanas un visu pieskatīšanas.
«Bet nav tā, ka es priecātos, ka esmu tagad tikusi no visiem vaļā. Tā noteikti ne. Vienkārši nav vairs viss jākontrolē un jāuzmana,» skaidro Herta. «Tā ir burvīga sajūta, kad bērni izaug un tu saproti, ka ir izauguši labi cilvēki!» Viņa gan piebilst, ka mammas, lai ar cik lieli būtu bērni, vienmēr piedomā, kā viņiem klājas. Tas nepārejot nekad.
Tāpat esot milzīgs prieks un gandarījums vērot vietējos pagasta bērnus. «Es šeit dzīvoju tomēr salīdzinoši ilgu laiku. Esmu redzējusi pieaugam ne vienu vien bērnu. Ir gadījumi, kad kāds, kurš pie mums nācis darboties bērnībā, tagad atbrauc, atnāk parunāties. Ir prieks un lepnums,» stāsta Herta. ◆
