Laikam gan sestdienas vakaru ar aizturētu elpu pie televīzijas ekrāniem pavadīja laba tiesa Latvijas iedzīvotāju.
Laikam gan sestdienas vakaru ar aizturētu elpu pie televīzijas ekrāniem pavadīja laba tiesa Latvijas iedzīvotāju. Kā nu ne, XX Ziemas olimpiskajās spēlēs Turīnā ar kamanām pa trasi traucās mūsu nākamais olimpiskais medaļnieks Mārtiņš Rubenis. Gods un slava viņam – svētdienas atlikušie divi braucieni parādīja, ka īkšķus neesam turējuši velti. Pirmā medaļa Latvijas pārstāvim ziemas olimpiādēs. Šoreiz ne par patīkamo mūsu sportista sniegumu. Reportāžas no sacensību vietas bija gana interesantas, un mūsu televīzijas komentētāji sacensību vietā varēja atspoguļot katru niansi. Viss būtu lieliski, ja vien viņi būtu apmierinājušies ar pasaules spēcīgāko kamaniņu braucēju varējuma komentēšanu. (Arī ar zināmām iebildēm.) Daudz švakāk viņiem veicās, kad vajadzēja kādu vārdu teikt par tiem sportistiem, kas pārstāvēja valstis, kurās kamaniņu sports pagaidām sper pirmos soļus. Vai, kā gadījumā ar sportistu, kurš pārstāvēja Venecuēlu. Spriežot pēc brauciena laikā viņam veltīto epitetu, secinājumu un vēlējumu plūdiem, pēc mūsu valsts komentētāju domām, šim 52 gadus vecajam universitātes profesoram olimpisko spēļu vietā būtu bijis labāk, sēžot mājās siltām čībām kājās un dzerot kādu zāļu tējiņu, olimpiskās sporta norises vērot televīzijas ekrānos. Šķita, ka gados jaunie Latvijas TV komentētāji patiesi ir dziļā neizpratnē, ka ne paša jaunākā gadagājuma sportists mēģina mest izaicinājuma cimdu savai varēšanai un jaunākajiem sāncenšiem. (Starp citu, vācu titulētajam sportistam Georgam Haklam ir 39 gadi.) Kā rādīja noslēguma rezultātu tabula, tad Venecuēlas profesora mestais izaicinājuma cimds trāpīja lieliski, jo daudzi gados jaunāki sportisti uzrādīja pieticīgākus rezultātus.
Redzētais, pareizāk sakot, televīzijas aizkadrā skanošie komentāri, lika padomāt par līdztiesības apziņu mūsu sabiedrībā daudz plašākā kontekstā. Īpaši tādēļ, ka pašlaik ļoti aktīvi visos iespējamos veidos Labklājības ministrija ar ES struktūrfondu atbalstu sākusi valsts organizētu sabiedrības informēšanas kampaņu par dzimumu līdztiesību “Varbūt abi?”. Par to, kā tā sākta, daudzi, tostarp arī jelgavnieki, var pārliecināties paši. Uz ielas reklāmas stendos iespējams aplūkot stilizētā biroja apģērbā “ietērptas” sievietes un vīrieša figūras un mēģināt atbildēt uz jautājumu – kurš no viņiem ir grāmatvedis. Citiem vārdiem sakot, “nepareizais” viedoklis ir tāds, ka stereotipos grāmatvede ir sieviete. Tajā pašā laikā būtu “pareizi”, ja attiecība būtu vienāda. Daudz plašākā kontekstā kampaņai vajadzētu likt sabiedrībā lauzt ierasto stereotipu par noteiktam dzimumam “pierakstītām” profesijām un nodarbēm.
Runājot par pašreizējo dzimumu vienlīdzības kampaņu, vien paliek neskaidrs, vai kāda nozīme nākotnē palikusi arī kompetencei un zināšanām. Kāpēc “grēkāža” lomā krituši tieši grāmatveži, ne šuvējas vai medmāsas? Līdz gada beigām pareizā jautājuma noskaidrošanai – grāmatvedis vai grāmatvede – tiks iztērēti vairāk nekā 360 tūkstoši latu. Tas, ka, labi domāta, kampaņa tomēr ir iebraukusi “auzās”, tā īsti nesākoties, laikam skaidrs arī pašiem tās kurētājiem(-ām) un ideoloģiskajiem patroniem(-ēm).
Kāds tam visam sakars ar Venecuēlas profesoru kamaniņu braucēju? Vistiešākais. Tikpat liela, ja ne vēl lielāka, abus dzimumus skaroša diskriminācija attiecībā uz iespējām strādāt ir skārusi cilvēkus gados. Tas, ka tā ir mūsu sabiedrības problēma, protams, skaļi vārdos netiek pausts. To lieliski parādīja televīzijas gados jaunie sporta komentētāji. Tā teikt, veči, protieties, gluži uz mežu kamaniņās nevilksim, tomēr labāk “sēdiet pie ratiem”.
