Uzklausot kārtējo uzņēmēju veiksmes stāstu krīzes laikā, izjūtu pretrunas ar citu jelgavnieku žēlabām un atkal atgriežos pie līdzībām – šeit, Latvijā, un tur, Īrijā, Lielbritānijā, Beļģijā… Esam pieraduši salīdzināt algas, cenas, politiku, bet kā tad ir ar mums pašiem? Ko dara mums līdzīgie cittautieši? Ļoti daudzi ir darba devēji, nemaz nebūdami globālu uzņēmumu īpašnieki. Šķiet, jūtamies darba ņēmēju tauta, un gaidām, kad kāds ko iedos vai uzaicinās, pieņems. Bet kāpēc gaidīt, ja varam būt tādi paši mazi uzņēmēji? Īpaši, ja nav ko zaudēt. Ja tā padomā, kāpēc nevarētu tepat Jelgavā, piemēram, šūt bārbijām kleitiņas vai ražot zirgu seglus Kanādas policijai? Ne jau burtiskā nozīmē. Ko tad jelgavnieki zaudēja deviņdesmitajos? Daudzus mazus un, atzīsim, nožēlojamus veikaliņus, bezpajumtnieku iecienītas kafejnīciņas, jo tolaik šo mazo biznesu cilvēki sāka kā neizglītoti darba ņēmēji, turklāt vēl organizētās noziedzības plaukumā. Attapīgākie mainījās, vairums nogrima. Situācija tagad ir līdzīga, taču noziedzība nav tāda, un paši esam kļuvuši gudrāki. Šovasar arī ekonomikas ministra vizīte Jelgavā daudziem lika aizdomāties nevis par valdību, bet par sevi. Jo, mūžam čīkstot, varbūt ko labu savā dzīvē palaižam garām. Pietiek Jelgavai veikaliņu, un varbūt jelgavnieki spēj būt ražotāji un eksportētāji – mazos apjomos un pietiekami savas ģimenes pārticībai… Jelgavnieku dzīvi neveido tikai Latvijas, Īrijas vai Anglijas valdība, to veidojam paši. Daudz kas liecina, ka pēc kredītu buma pienācis laiks, kurā cilvēki atsperas uz bankrota sliekšņa un var aizlēkt tālu. Atliek izšķirties – to izmantot vai turpināt slēpties asarainā spilvenā.
