Jā, nudien, arī Zviedrijas karaļzemē bez sviedru liešanas maizi un kartupeļus izaudzēt nevar. Turklāt Linčēpingas lēnes zemnieku lauki ir akmeņu pilni.
Jā, nudien, arī Zviedrijas karaļzemē bez sviedru liešanas maizi un kartupeļus izaudzēt nevar. Turklāt Linčēpingas lēnes zemnieku lauki ir akmeņu pilni. Labības tehnikai tie mazākie vēl nekait, taču kartupeļu kombains tos salasa kopā ar izaudzēto ražu. Ir gan Zviedijā daždažādas mašīnas, kas pelēčus no lauka nolasa, taču katru pavasari tie parādās no jauna. Nudien, domāt, dieviņš tos tur sēj, lai pārbaudītu zviedru zemnieka zemes un darba mīlestību. Bet par to gan šaubīties nevar.
Tīrumi ir aprīnojami līdzeni, arums tāds, ka vai skaudība pārņem. Protams, ir jau arī arkli viņiem tādi, par kuriem mūsu zemes kopēji var tikai sapņot. Taču ne mazāk laba ir viņu rūpība zeme tīrumā ir uzarta līdz pašai grāvja kantei, tā, ka nezālei vairs nav vietas, kur izplesties. Arī Zviedrijā zemniekam nenākas viegli savu ražojumu iedabūt tirgū, jo konkurence ir pamatīga. Vēl vairāk šo lietu sarežģī drakoniskās Eiropas Savienības prasības. Lielražotājs ir lielražotājs, tam ir savi stingri noņēmēji un viņa saimniecības «kuģis» tirgus viļņos šūpojas mazāk. Tie, kam zemes platība nav tik liela un arī rocība knapāka, izvērš «daudznozaru» ražošanu un lietā liek izdomu un asprātību.
Regnara Andersona saimniecībā ir 90 hektāru graudaugu, divi hektāri dārzeņu un veikaliņš, kurā pārdod pašu un arī apkārtējo zemnieku izaudzēto. No lopiņiem ir vienīgi aitas, ko izmanto kā «mauriņpļāvēju» tās staigā gar ezermalu un noēd kā zāli, tā sīkos krūmiņus. Andersoni ir mašīnu ringa biedri, kopīgi ar kaimiņu viņiem pieder grandiozs labības kombains, pašiem ir trīs traktori un daždažāda dārzeņu kopšanas tehnika. Regnars Andersons nav parasts vīrs. «Mana mīļākā vieta ir darbnīca,» viņš sacīja un ieveda mūsējos šo brīnumpasauli parādīt. Kārtīga lauksaimniecības tehnikas servisa darbnīca ar telferi un metālapstrādes mašīnām. Te Regnars Andersons rada savus tehnikas brīnumus, piemēram, grandiozu mašīnu, kas dārzeņus mēslo, sēj un ravē. Neprašam gan tā izskatījās kā viens milzu kantains metāla rāmis ar piekarinātiem agregātiem un «šoferi» viducī, taču zemnieki locījās apkārt, fotografēja, zīmēja, pierakstīja. Iespējams, ka pēc laiciņa kaut kas līdzīgs izbrauks arī mūsu dārzeņu audzētāju vagās. Tāpat kā, domājams, kādā no Zemgales sētām itin drīz būs dārzeņu «sējmašīna», kas katrā dēstu trauciņā iesēj tieši vienu sīko sēkliņu. Mūsu vīriem mutes vien papletās no tik vienkārša un asprātīga risinājuma. Dēstu kastītes ir kaut kas līdzīgs olu paliktņiem, ko piepilda ar augsni. Sējmašīna tāda pat izmēra metāla kantaina vanniņa ar dubultdibenu. Vanniņas dibenā izurbti sīki caurumiņi, kuru at-tālums sakrīt ar dēstu vietām kastītē. Vanniņā ieber sēklas un ieslēdz pievienoto putekļsūcēju pie katra caurumiņa pievelkas pa sēkliņai. Liekās sēkliņas nober, vanniņu uzgāž dēstu kastītei, atslēdz putekļsūcēju un sēliņa iebirst augsnē. Nepagāja ne trīs minūtes, kad pusotrs simts kāpostu jau bija iesēti.
Dārzeņu laukos Andersoniem aug agrāki un vēlāki kartupeļi, burkāni, kāposti, kāļi, zaļumi, bet gandrīz pusi aizņem puķes. Liela daļa Zviedrijā vēl joprojām pieprasīto sauso puķu. Vasarā, kad sākas pirmā raža, pilsētnieki brauc uz Andersonu saimniecību, paši iet vagā un izvēlas dārzeņus un puķes. Par to viņiem pirkums iznāk nedaudz lētāks taču paši plūkuši. Turklāt pilsētas bērni esot sajūsmināti, atrodot, ka zem zaļajiem lakstiem zemē ieaudzis oranžs un apēdams burkāns.
Protams, šādai tirdzniecībai bijusi vajadzīga reklāma. Un Zviedrijā tā nebūt neesot lēta. Taču Andersoni ir ieguldījuši un tāpēc esot pazīstami visā apkaimē.
