Nudien dīvaini, kāpēc tik ļoti satraucamies par iespējamo bēgļu kvotām un to, ka Latvija pārvērtīsies par galīgi nelatvisku zemi. Ka nespēsim integrēt pat tos, kuri neizprotamu iemeslu (daži varbūt jaunatnei vien raksturīgo mīlestības dziņu) vārdā pie pirmās izdevības nedosies tālāk uz savu kāroto sapņu zemi Vāciju, Zviedriju vai vēl kādu labklājības valsti, bet paliks tepat Latvijā.
Integrācija neesot izdevusies jau kopš 1940. gada, jo Latvijas lielākās kopienas vēl joprojām dzīvo galvenokārt savā informatīvajā un sadzīves interešu telpā.
Nesen vērotais liecina pilnīgi pretējo. Pirms dažām dienām nācās braukt eletrovilcienā, kur likumsakarīgi brauc dažādu tautību cilvēki. Un mierīgi un saticīgi brauc! Ievēroju kādu no pirmā acu uzmetiena amizantu pārīti, kura sievišķā puse bija slaida blondīne, bet vīrišķo daļu pārstāvēja augumā krietni mazāks, toties bagātīgi muskuļiem apgādāts kādas arābu valsts pārstāvis. Tas vēl nebūtu nekas, bet pēc brīža saklausīju, ka abi sarunājas itin skaidrā latviešu valodā. Lielisks integrācijas piemērs, nodomāju.
Rāmo idilli pārtrauca jauniešu pretimsēdētājs, kurš klusā balsī (jo viņa muskuļu masa nekādi nevarēja sacensties ar austrumnieku) pieklājīgi palūdza, vai tumsnējais vīrietis nevarētu noņemt kājas no vagona soliņa, jo te tā neesot pieņemts – nākamie braucēji, piemēram, varot sasmērēt drēbes. Austrumnieks pārgāja no latviešu valodas uz angļu mēli, kur cauri daudziem «fakiem» varēja saprast, ka viņiem, nabaga musulmaņiem, kam dzīvības briesmu dēļ nākas pamest savas dzimtās mājas, bez visa tā vēl nākas paciest dažādus apvainojumus un neiecietību, pat naidpilnu attieksmi. Vagonā sēdošie «dzintara latvieši», kā teiktu Māris Čaklais, tikmēr ar pamanāmi pārspīlētu aizrautību vēroja garām slīdošās ainavas. Šķita jau, ka klusais jauneklis, kurš uzdrošinājās gandrīz vai nāvīgi apvainot nabaga austrumnieku, tūlīt smagi «norausies», jo atbalstu no citiem pasažieriem, kas skatījās pa logu, nesagaidīja.
Konfliktu atrisināja kāds «pabūdīgāks» jauneklis no blakus sola, pieceldamies pateica dažus vārdus latviešu valodā ar ļoti krievisku akcentu un, saņemot «muskuļu kalnu» aiz apkakles, aizveda nabaga austrumzemju viesi uz vagona izeju. ◆
