Sibīriete Žanna Galperna atstāj pārtikušu dzīvi un karjeru Ņižņevartovskā, lai pievienotos sava vīra Alekseja aicinājumam
Jelgavniekus Žannu un Alekseju Galpernus pirmo reizi satieku pilsētas slimnīcas Dzemdību nodaļā, kad «Ziņas» apciemo jaundzimušos bēbīšus. Jaunie vecāki mūs laipni uzņem un neuzbāzīgi liek manīt, ka viņu stāsts nedaudz atšķiras no ierastā. Pirmkārt par to liecina mazulim izvēlētā vārda skaidrojums. «Eliazārs nozīmē – Dievs ir palīdzējis! Pirmo bērniņu mēs pazaudējām. Tajā laikā jutos pilnīgi sagrauta, bet Dievs mūs ir cēlis,» savu ievainoto, bet dziedēto sirdi atver Žanna. Izrādās, ka viņa Latvijā dzīvo vien dažus gadus. Kas īsti licis sibīrietei no Ņižņevartovskas, pedagoģijas un psiholoģijas zinātņu kandidātei un augstskola pasniedzējai atstāt, kā viņa teic, daudz labklājīgāku dzīves vidi (reģionā iegūst naftu), personīgo māju, mašīnu un karjeru, lai sāktu pilnīgi jaunu dzīvi kopā ar Alekseju nelielā dzīvoklī RAF masīvā Jelgavā?Nav viegli būt mācītāja sievaiNu mazajam apsolījuma puisēnam ir teju četri mēneši, un vecāki, apraduši ar jauno statusu un kārtību, mūs sagaida savā «ligzdiņā». To viņi kopā vijuši no 2008. gada 13. septembra, kad oficiāli reģistrēta Žannas un Alekseja Galpernu savienība. Laulātie līdz tam gājuši ilgi un ļoti pārdomāti. Kā citādi – Aleksejs jau 14 gadu ir evaņģēliskas kristiešu draudzes mācītājs Jelgavā, un kalpošana viņam ir svēta. «Daudzi bija neizpratnē, kā es, tāds jauns un vēl mācītājs, tieku galā bez sievas. Mani mēģināja arī saprecināt, bet visam dzīvē ir savs pareizais laiks. Tāpēc nesteidzos. Vēlējos satikt man atbilstošu meiteni. Domubiedru, ar ko saskanētu gan garīgi, gan dvēseliski. Būt mācītāja sievai nav nemaz tik viegli,» apliecina Aleksejs, atklājot, ka debesīs nolemtais satikšanās laiks pienāca 2008. gada 2. janvārī.Tikai ne internetā!Smejot, ka Dievam patīk joki, Žanna un Aleksejs atzīstas – viņu attiecības dzimušas internetā kādā kristīga satura portālā. Viņu uztverē virtuālā vide bijis pēdējais, kur vispār kas tāds varētu notikt. «Pret šādu iepazīšanās veidu vienmēr esmu izturējies ļoti skeptiski. Biju pārliecināts, ka cilvēkam jābūt līdzās, lai varētu viņu iepazīt, pārbaudīt. Redzēt, kā viņš dzīvo un kādi ir viņa draugi. Virtuāli tas ir daudz, daudz grūtāk,» prātojis Aleksejs. Tam piekrīt arī viņa izredzētā.«Man bija kauns atzīties saviem kolēģiem. Viņi teiktu – kā jūs tā varējāt un vēl braucāt tūkstošiem kilometru, lai satiktos!» uz nesenās pagātnes notikumiem ar smaidu atskatās Žanna, kura, izrādās, spēra pirmo soli attiecību sākšanā. «Šajā portālā pa visu pasauli meklēju savus kolēģus – zinātniskos darbiniekus. Ievēroju Alekseju, jo viņa profilā bija bilde ar universitātes absolventa cepurīti. Pajautāju viņam, kā izdevies apvienot izglītību un zinātni ar ticību. Izrādījās, ka Aleksejs izstrādājis diplomdarbu par PR tehnoloģiju izmantošanu draudzes formēšanas procesā. Mani tas ļoti ieinteresēja,» atceras Žanna.It kā dzīvotu kaimiņmājāSavukārt Aleksejs jau pašas sarakstes sākumā pamanījies uzdot tiešu jautājumu – par ko tu sapņo? Atbilde viņu pārsteigusi un uzrunājusi. «Žanna rakstīja, ka vēlas māju, kurā būtu liela ģimene un varētu pieņemt vēl bērnus, kas palikuši bez vecāku aprūpes. Nav daudzi, kas par to sapņo. Man iepatikās viņas personība. Gribēju vairāk ar viņu komunicēt, iepazīt,» atklāj vīrs.«Klikšķis» toreiz ilgi nebija jāgaida arī Žannai. «Šķita, ka Aleksejs dzīvo kaimiņmājā – tūlīt atvērsies durvis, un viņš ienāks. Ļoti labi sapratām viens otru. Pat klusējot,» viņa stāsta, piebilstot, ka tur, Ņižņevartovskā, tiešām bijusi ļoti tuvu savam sapnim. Nopirkusi māju, iegādājusies mašīnu un, atmetusi cerības par precēšanos, devusies skaidrot adopcijas jautājumus. Lai būtu ar ko dalīt to telpu un sirds siltumu. Iestādē viņu atrunājuši, lai pagaida. Gan jau personīgā dzīve nokārtosies. Kas to būtu domājis, ka tas notiks tik ātri un vēl Latvijā!Pēkšņa iedvesma dzejolim«Es jau vairs nevarēju sagaidīt. Iekšēji viss bija skaidrs, ka esam viens otram, bet sapratu, ka man jāgaida. Kārties kaklā netaisījos. Nedrīkst ar varu iejaukties otrā cilvēkā!» emocijas pirms bildinājuma, kas pēc aptuveni septiņu mēnešu cerēšanās notika Rundāles pils dārzā, atklāj Žanna. Par šo laiku Galperniem ir atsevišķs svariem, lineāliem un brīnumainiem notikumiem pilns stāsts. Piemēram, kā puisis savai izredzētajai pēkšņi uzrakstījis dzejoli.«Kad sāku veidot attiecības ar Alekseju, man uzradās vēl viens pielūdzējs no Baltkrievijas. Dzejnieks, mūziķis, mūziklu autors. Viņš veltīja man dzejoļus, sūtīja skaistas atklātnes. Padomāju – hmm, Aleksejs droši vien man nekad nespētu dzejoli uzrakstīt. Taču gribējās, lai cilvēks man līdzās būtu arī radošs. Un – ko domājat – nākamajā vakarā saņemu no viņa dzejoli, kaut Aleksejs nezināja par manu vēlmi!» «Parasti es dzejoļus nerakstu. Man vienkārši bija uznākusi iedvesma,» mulsi piebilst vīrs.Saviļņoja dziesmu svētkiLai arī jauniešu pilsētā 245 tūkstošu iedzīvotāju Ņižņevartovskā (tā dibināta tikai 1972. gadā) dzīve Galperniem būtu vairāk nodrošināta, Žannai nebija divu domu, ka jāseko vīram – kā diedziņam adatā.Iedzīvošanās Latvijā viņai lielu problēmu nav sagādājusi. Laikapstākļi te gluži mēreni – ne tādi kā dzimtajā pusē, kad nesen ziemā bijuši pat –56 grādi, bet vasarā grozās ap 40. Vīra dzimtenē pārsteigusi bagātā kultūrvēsture. Skaistā daba, koptie dārzi, meistarīgie rokdarbi (Žanna pati ir liela rokdarbniece). «Mani šeit ļoti saviļņoja dziesmu svētki. Nekur nebiju redzējusi tik lielu kori, kas unisonā izpilda skaņdarbu. Sākumā nevarēju saprast, kas tā tāda aukstā zupa, nebiju ēdusi tādus saldos ēdienus, bet patlaban jau pati tos gatavoju,» atklāj sibīriete. Viņa stāsta, ka brīžam jau ilgojas – gan pēc saviem radiem un draugiem, gan aktīvās profesionālās, sociālās un kultūras dzīves – teātra, operas, fotogrāfijas un mākslas izstādēm. Taču patlaban ir citas prioritātes. Jāaudzina mazais Eliazārs, kā arī nav atmests sapnis par kuplu ģimeni, bet pārējo pamazām. «Valoda gan ir jāmācās. Kaut vai tāpēc, lai labāk saprastu tautu!» atzīst Žanna Galperna.
