Ceļojot var iepazīt daudzas spilgtas personības, kuras atstājušas pēdas Latvijas vēsturē
Sēlija ir Daugavas kreisā krasta novads, kas sniedzas līdz Lietuvas robežai un aptver teritoriju līdz Vallei un Mēmelei. Cilvēku mentalitāti Sēlijā ir veidojusi lēnīga, zaļa, taču pauguraina, piemīlīga ainava, arī samērā daudzās hercoga, vēlāk kroņa teritorijas, tātad mazāka pakļautība muižniekiem, arī divas līdzās pastāvošas konfesijas – luterisms un katolicisms, kurām vēl pievienojas pareizticīgie un vecticībnieki, visai aktīvas ebreju kopienas miestiņos, Daugavas plostnieki no Baltkrievijas. Novadā izteikts ir multikultūru elements. Nav noliedzama arī vācu mācītāju, it īpaši Stenderu dzimtas, tiešā ietekme, viņi te dzimuši un darbojušies paaudzēm.
Sunākstē tapusi “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774, 1796) un daudzi citi latviešu laicīgās literatūras sacerējumi, kuru autors ir Sēlpils prāvests Gothards Frīdrihs Stenders. Šiem momentiem jāpievieno zināma nošķirtība, atstumtība, “Sēlijas elēģija” (Imants Auziņš). Mežos ieaugušais novads 20. gadsimtā atradies itin kā atstatus no modernizācijas tendencēm Latvijā. Infrastruktūra un ceļi te attīstījušies gausi, arī Pirmā pasaules kara laikā izveidotā “mazā bānīša” satiksme nav bijusi pārāk efektīva. Novada vidienē nav lielāku centru, tas ir izteikts lauksaimniecības apvidus, taču lielu pilsētu trūkums nodrošina, ka novads ir ainavisks ar retām un nelielām viensētām un daudziem dabas objektiem. Sēlija vienmēr gaidīs zinātkārus ceļotājus, kas vēlas nesteidzīgi iepazīties ar novada vēsturi, dabas bagātībām un varenajiem ļaudīm, kas nākuši no šī novada, – Paulu Stradiņu, Mārtiņu Bucleru, Arvīdu Žilinski, Veco Stenderu.
Akadēmiķis Jānis Stradiņš par sava tēva dzimto novadu ir teicis šādus zīmīgus vārdus: “Varbūt Sēlijai nemaz nav jābūt piektajai zvaigznei virtuālajā Latvijas ģerbonī, bet kā spoža un mīlīga zvaigznīte tā uzmirdzēs katram, kas vēlēsies to ieraudzīt.”
Atjaunotā Biržu baznīca
Mūsu ceļš Sēlijā vispirms ved uz Salas pagasta Biržiem, kur vēlamies apskatīt skaisto un seno baznīcu pašā ceļa malā. Biržu Svētās Annas evaņģēliski luteriskais dievnams celts laikā no 1847. līdz 1848. gadam pēc arhitekta J.Helda projekta. Altārgleznu darinājis Lēberehts Eginks, ērģeles būvējis Rīgas meistars Augusts Martins. Baznīca Pirmajā pasaules karā stipri cieta, to atjaunoja 1930. gadā ar saīsinātu torni. Otrās ērģeles Sūnekla būvētas un uzstādītas 1936. gadā. Demontētas un aizvestas pirms vatelīna ceha būves baznīcā, un nav zināms, kur palikušas. Vatelīna cehs te strādāja no 1969. līdz 1993. gadam – 24 gadus. Baznīcā no 1826. gada 30 gadu par ķesteri un ērģelnieku darbojies dzejnieks Ansis Līventāls. Dievnama pagalma stūrī pie ceļa nožogojuma atrodas viņa kapavieta. Blakus ir ilggadējā draudzes mācītāja un rakstnieka Jakoba Lundberga kaps. Tagad baznīca tiek atjaunota. Unikāls sakrālās būves interjers Biržu evaņģēliski luteriskajā baznīcā tapis ar Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma audzēkņu rokām.
“Dvēseļu puteņa” autors dokumentos un fotogrāfijās
Rakstnieka Aleksandra Grīna piemiņas vieta atrodas Kalna pagastā, autoceļa Birži–Ilūkste labajā pusē netālu no “Doktorāta” ēkas, apmēram kilometra attālumā no rakstnieka dzimtajām mājām “Ziedi”. Piemiņas vietā ietilpst piemiņas akmens, ir labiekārtota apkārtne un stilizēts Pirmā pasaules kara guļbaļķu zemnīcas fragments ar planšeti, kur rodama informācija par rakstnieku.
Uzzinām, ka Grīns dzimis 1895. gadā Jēkabpils apriņķa Biržu pagastā zemnieka ģimenē. Mācījies Muižgales pamatskolā, pēc tam Jēkabpils pilsētas tirdzniecības skolā un Rūjienas proģimnāzijā. 1914. gadā pabeidzis Cēsu reālskolu. Plānojis studēt medicīnu Tērbatas Universitātē, bet sākās Pirmais pasaules karš, un Grīns devās mācīties uz karaskolu Maskavā. Pēc dažu mēnešu mācībām viņam piešķīra karodznieka (praporščika) pakāpi un nosūtīja uz fronti. 1916. gadā Grīns panāca pārcelšanu uz jaundibinātajām latviešu strēlnieku vienībām. Sākumā bija rezerves bataljonā Tērbatā, pēc tam nonāca frontē pie Smārdes un Olaines. Kauju laikā Grīns nolēma mainīt savu vārdu un no Jēkaba pārtapa Aleksandrā. 1917. gada 20. jūlijā tika smagi ievainots, un septembrī, sākoties vācu uzbrukumam Rīgai, evakuēts uz Petrogradu. Pēc Latviešu strēlnieku korpusa izformēšanas 1918. gadā demobilizēts no armijas un devās uz dzimtajām Ziedu mājām, bet atrada tās nopostītas. Grīns devās studēt medicīnu uz Tērbatu, bet 1919. gada sākumā tika mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Sarkanās armijas atkāpšanās laikā Bauskā dezertēja un pārgāja Niedras valdības karaspēka pusē, nokļuva Baloža brigādē un kopā ar to ienāca Rīgā. 1919. gada rudenī Grīns atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē un 1924. gadā demobilizējās kapteiņa dienesta pakāpē.
No 1920. gada strādājis dažādos laikrakstos par žurnālistu. Paralēli sāka rakstīt vēsturiskos romānus. 1939. gada gadā atsāka dienestu Latvijas armijā, pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tika nosūtīts uz Litenes nometni, kur 1941. gada 14. jūnijā apcietināts. Grīnu pārveda uz Rīgu un pratināja čekā, 24./25. jūnija naktī deportēja uz Krieviju, kur oktobrī notiesāja uz nāvi un 1941. gadā Astrahaņas cietumā nošāva.
Blakus piemiņas vietai esošajā “Doktorāta” ēkā atklāta neliela Aleksandram Grīnam veltīta izstāde – var apskatīt fotogrāfijas no “Dvēseļu puteņa” autora dzīves, viņa rokrakstu, literāro darbu izdevumus, kā arī uzzināt daudz dažādu faktu par viņa dzīvi.
Atsvaidzinājuši faktus gan par rakstnieku, gan arī viņa slaveno darbu, dodamies uz Viesīti meklēt gan Viesītes simbolu, gan mazo bānīti.
Āzis un bānītis – kas kopīgs?
Pirmo atrodam bānīti. Viesīte izveidojusies, pateicoties šaursliežu dzelzceļa izbūvei, tādēļ tapis Mazā bānīša parks, kas atrodas kādreizējā Viesītes depo vietā. Mazā bānīša parks ir atpazīstamākā muzeja nodaļa. Muzeja teritorijā ietilpst Sēlijas māja (Sēlijas kultūrvēsturei veltīta ekspozīcija) un tūrisma informācijas punkts (kādreizējā dzelzceļa kantora ēka), bijusī Viesītes depo lokomotīvju remontdarbnīca, Amatniecības centrs un Sēlijas šaursliežu dzelzceļa vēstures ekspozīcija (kādreizējā dzelzceļa vagonu remontdarbnīcā).
Šaursliežu dzelzceļu militāro kravu transportēšanai uzbūvēja vācu karaspēks 1915.–1916. gadā, bet pēc Pirmā pasaules kara to pielāgoja pasažieru pārvadāšanai. Muzejā apskatāma tvaika lokomotīve ML-635, ražota 1918. gadā firmā “Schwarzkopff”. Apskatāms dienesta vagons, kas izgatavots 1916. gadā, slēgtais kravas vagons, platforma kokmateriālu pārvadāšanai, trulītis, drezīna, kā arī ekspozīcija par Sēlijas dzelzceļu. Muzeja pārziņā ir septiņas vēsturiskās ēkas no stacijas apbūves.
Izejot no Mazā bānīša parka, acis priecē stacijas stilā izveidots pilsētas tirgus laukums. Un tepat tālāk jau, skat, arī baltais āzis – pilsētas simbols. Viesītes “zaļā tirgus” simbols āzis izvēlēts un uzstādīts par godu Āžu miestam, vienam no senākajiem pilsētiņas nosaukumiem. Par Āžu miesta sākumu uzskata Āžu krogu, kas rakstos pirmo reizi minēts 1634. gadā kā vieta pie vecā tirdzniecības ceļa. Šeit izauga rosīgs tirdzniecības miestiņš, vēlāk pilsēta.
Paula Stradiņa skola
Samīļojuši āzi, dodamies meklēt slaveno Stradiņa skolu. Paula Stradiņa piemiņas ekspozīcija atrodas bijušajā Eķengrāves pagastskolā, kas celta 1880. gadā. Te nokristīts un pamatskolā mācījies profesors Pauls Stradiņš. Viņa kabinetā skatāmi priekšmeti, kas stāsta par izcilo personību, gara aristokrātu, vienkāršu un atsaucīgu cilvēku. Stāsta par dižu cilvēku, kas dzīvojis ar mīlestību sirdī pret saviem vecākiem un dzimto Viesīti. Tā kā ēka visos laikos kalpojusi kā mācību un izglītojoša iestāde, lielākā daļa telpu saucas par klasēm vai kabinetiem. Skolas dārzā var izstaigāt “Veselības pēdu”, kur ir vairāk nekā 60 ārstniecisko augu, un apskatīt Simtgades pīlādžu aleju.
Pirmā veļasmašīna Eiropā
Nelielā skolas daļā iekārtots arī Vecā Stendera kabinets, kur apskatāms viņa veļas mašīnas atdarinājums. Vecais Stenders ir pirmais mehāniskās veļas mašīnas aprakstītājs Eiropas vācvalodīgajā telpā. Apgaismības laikmetā zinātnei tiek pievērsta īpaša loma, tās uzdevums ir būt derīgai un atvieglot cilvēka dzīvi. Tā ienāk ikdienā, mājās un sadzīvē. Viens posms Vecā Stendera dzīvē saistās ar Kopenhāgenu. Te konstruētais un paša praksē pārbaudītais no Anglijas atceļojušais veļas mašīnas modelis ir apliecinājums viņa līdzdalībai Eiropas zinātniskās un tehnoloģiskās apgaismības norisēs. Ir redzams, kā zinātnes sasniegumi izplatās pa Eiropu. Stenders Kopenhāgenā noorganizējis šādu mašīnu izgatavošanu gan barona Korfa, gan savas ģimenes vajadzībām.
Kāds Londonas ikmēneša izdevums 1752. gadā informē lasītājus par angļu namos lietoto praktisko mašīnu veļas mazgāšanai, tā saucamo Jorkšīras jaunavu, “kas spēj dabūt tīrus trīs dučus kreklu stundas laikā, vienkārši mehāniski kustinot veļu ziepjainā ūdenī”. Trīspadsmit gadu vēlāk Jelgavā nāk klajā Stendera astoņu lappušu bieza brošūra “Jaunas, ārkārtīgi ērtas veļas mašīnas apraksts” (Beschreibung einer neuen höchst bequemen Waschmaschine), un tas ir pirmais veļas mašīnas apraksts Eiropas vācvalodīgajā telpā.
Vācietis kapakmenī liek iegravēt “Latvis”
Pats Vecais Stenders cieši saistīts ar Sunāksti, tāpēc dodamies skatīt gan baznīcu, kurā viņš kalpojis, gan arī slaveno kapakmeni. Sunākstes pirmā luterāņu baznīca pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojuma uzcelta ap 1570. gadu, bijusi no koka un atradusies uz tā paša uzkalniņa, kur tagad stāv baltais mūra dievnams.
No 1766. līdz 1796. gadam baznīcā par mācītāju strādājis Gothards Frīdrihs Stenders jeb Vecais Stenders – pirmās latviešu ābeces autors, latviešu laicīgās literatūras pamatlicējs, devis izcilu ieguldījumu latviešu valodas gramatikā, valodniecībā un tautas izglītošanā.1889. gadā pie baznīcas atklāts piemiņas akmens Vecajam Stenderam. Otrpus ceļam atrodas vecā kapsēta, kurā ir Stendera kapakmens. Tajā iekalts uzraksts: “Še aprakts G.F.Stenders. Latvis.”
Ārpus vecās kapsētas žoga atrodas vientuļš kaps, kuru rotā balts eņģelis. Šeit apglabāta Angela fon Bēra, kura savu dzīvi beidza pašnāvībā nelaimīgas mīlestības dēļ. No vecās kapsētas līdz bijušajai mācītājmuižas vietai izveidota Stendera ābeces taka un Augstas gudrības taka.
Ābeces taka raisa smaidu un atzinīgu mājienu, ja pamācības, kuras Stenders izteicis, būtu tik noderīgas arī mūsdienās. Piemēram, “Koka gods pie augļiem pazīstams, Un pie darbiem cilvēks noskatāms.” Tomēr par kādu citu pamācību vecākiem varētu sanākt nepatikšanas – “Ērzels valdāms ir ar pātagu; Bērns, kas neklaus’, dabū rīkstiņu.”
Rozes un cimdi
Profesors Arvīds Žilinskis – tautā iemīļots komponists, pianists, pedagogs. Pārsteidzošs ir viņa komponista devums: ap pusotra tūkstoša visdažādākā apjoma skaņdarbu – baleti, operas, operetes, instrumentāli un vokāli instrumentāli darbi, solo, vokālo ansambļu un kora dziesmas, latviešu tautasdziesmu apdares.
Arvīds Žilinskis reiz teicis: “No mazas dziesmas var izaugt liela doma, izaugt mūzikas lielās formas darbi. Dziesmu var salīdzināt ar krāšņu ziedu, kura smarža pilda un iepriecina cilvēku sirdis darba, atpūtas, prieka un skumju brīžos. Tā piepilda arī visu manu mūžu.”
Vērtības, ko komponists radījis, glabā viņa dzimtās mājas “Lejas Arendzāni” Saukā. Tur joprojām dzīvo mūzika – afišās, fotogrāfijās, klavierēs, darba galdā un lietās, kuras komponistam bijušas līdzās. Apmeklētāji var iepazīt vērtīgo kolekciju, klausoties komponista skaņdarbus. Ceļotājus priecē arī neparastā lauku sētas arhitektūra un zaļais dārzs. Lielajā goda istabā visur cimdi – dūraiņi un pirkstaiņi, rakstu rakstiem izrakstīti. Tos komponistam dāvinājušas viņa mūzikas cienītājas.
Interesants ir rožu skapis. Komponista 60 gadu jubilejas reizē dāvinātās rozes viņa dzīvesbiedre Milda saglabāja un nolika skapjaugšā dzimtajos Lejas Arendzānos. Ar gadiem rožu klēpis arvien palielinājās, līdz noklāja visu skapja augšu. Tās vēl tagad tur glabājas kā komponista līdzgaitnieku un visas tautas mīlestības un cieņas apliecinājums.
Kādā intervijā komponista dēls Valts Arvīds Žilinskis atceras: “Lejas Arendzānu mājas lielajā, gaišajā istabā gandrīz nepārtraukti skanēja mūzika – tēvam gatavojoties kārtējam klaviervakaram vai sacerot melodijas savām kompozīcijām. Nekur citur viņam tā neraisījās radošais darbs kā dzimtajās mājās. Šeit tapuši pirmuzmetumi Arvīda Žilinska pēdējiem skatuves darbiem – operai “Pūt, vējiņi!”, baletam “Lolitas brīnumputns”, operai “Maija un Paija”, kā arī Otrajam klavierkoncertam un daudzām solo un kora dziesmām. Saukā pavadītie vasaras mēneši manam tēvam deva arī tik nepieciešamo atpūtu no saspringtā darba ziemā.”
Komponists savai dzimtajai pusei veltījis vairākas patiesi sirsnīgas dziesmas – “Dzimtā puse”, “Ormaņkalns”, “Saukas jauniešu dziesma” un “Saukas ezers”.
Mēs iegrimstam mūzikā, atmosfērā un pavisam nemanām, ka ārā jau sāk tumst.
Skaista mana tēvu zeme
Saukas pagasta dabas parka “Sauka” teritorijā atrodas Ormaņkalna skatu tornis. Ormaņkalns ir visaugstākā vieta šajā apkārtnē. No skatu torņa var saskatīt skaisto Saukas ezeru, arī Sēlijas mežus. Klīst leģendas, ka Saukas ezerā reiz esot nogrimusi pils. Iespējams, kādā dienā pils torņus būs iespējams saskatīt, tāpēc vislabākā vieta, lai to noskaidrotu, būs Ormaņkalns.
