Ieva Jākobsone-Bellomi ir jelgavniece. Lai kur pēdējo 12 gadu laikā viņa strādājusi un mācījusies – Lielbritānijā, ASV, Japānā vai Ķīnā –, vecāku māju adresi Ieva atceras vienīgo. Arī viņas dēls Andreass ir dzimis Jelgavā un savas pirmās dzīves dienas aizvadījis vecvecāku un Ievas brāļa Ivara mājvietās.
Jau trešo gadu Ieva dzīvo Pekinā, uz kurieni viņu aizvedis darbs un interese par Ķīnu, tās sabiedrību, kultūru un vēsturi. Pirmo reizi jelgavniece Ķīnā pabija 2006. gadā, mācoties universitātē Amerikā un specializējoties tieši Āzijas biznesa menedžmentā. Pēc nepilniem sešiem gadiem viņa atgriezās Ķīnā, sākot darbu Latvijas vēstniecībā kā ekonomikas un komercjautājumu padomniece un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības vadītāja.
Mazā astoņu miljonu
pilsēta Siaņa
Kā jebkura galvaspilsēta Pekina ir lepna un dižmanīga. Bet vairāk nekā 1100 gadu Ķīnas galvaspilsēta bija kāda cita pilsēta valsts vidienē, kuru par galvaspilsētu padarīja pirmais Ķīnas imperators – nežēlīgais un varaskārais Cjiņs Ši Huans – un no kuras Ķīnu pārvaldīja 13 imperatoru dinastijas un 76 imperatori. Siaņa ir skaista un valdzinoša. Devāmies apciemot mūsu draugus, kuri no valsts lielākās pilsētas Čongčinas (34 miljoni iedzīvotāju!) nesen pārcēlušies uz mazāko un piemīlīgāko (cik nu tas ir iespējams pēc Ķīnas miljonu pilsētu standartiem!) Siaņu, kurā mājo «tikai» kādi astoņi miljoni iedzīvotāju!
Siaņas vārds ir saistīts ar imperatora Cjiņa Ši Huana aizkapa valstības monumentālo pieminekli Terakotas armiju (viens no astoņiem pasaules brīnumiem), kā arī ar vecpilsētu. No tās gan palicis pāri tikai Minga dinastijā celtais pilsētas valnis, pa kuru visai vecpilsētai var apiet apkārt lēnā pastaigas solī vai arī, ja ir vēlme skriet pretim šalkojošam tuksnešu vējam, joņot uz velosipēda visā vaļņa 14 kilometru garumā. Vaļņa iekšienē senās ēkas sen jau nojauktas un to vietā lielākoties spokojas komunistiskās arhitektūras klasiskie paraugi. Pilsēta slavena arī ar budistu tempļiem un pagodām, un musulmaņu mošejām. Tāpat kā Jelgavas vēsture ir saistīta ar jūru, kuģošanu un bravurīgiem tirgotājiem, tā arī Siaņas valodu un reliģiju daudzveidība saistīta ar faktu, ka pilsēta bijusi senā Zīda ceļa sākums – no tās un uz to tirgotāji no Ķīnas un Eiropas devās ceļā, lai tirgotos ar zīdu, tēju un Austrumu garšvielām. Tā kā tirgotājiem bija mērojams tāls ceļš līdz ieplānotajam galamērķim, tad maizes un tējas formēšana tika pakārtota tā ilgumam. Piemēram, izslavētā melnā Puaras tēja tika iepakota tādā kā korpulentā pankūkas formā un stingri iesaiņota papīrā, lai ilgāk uzglabātos un to būtu vieglāk pārvietot. Tējas pagatavošanai treknā pankūka no viena gala tika drupināta nost. Vēl līdz šai dienai melnā Puaras tēja tiek šādi iepakota.
Zīme no 57 otas triepieniem
Bet kā tad ir ar pašiem senās galvaspilsētas iedzīvotājiem? Zemgalieši lepojas, ka nāk no Latvijas maizes klēts, ar auglīgāko un ražīgāko augsni, ar savu stalto stāju un strādīgumu. Mūsu ķīniešu gide Penija pusotras stundas ilgajā ceļā no Siaņas uz Terakotas armijas mājvietu iepazīstināja ar astoņām būtiskākajām vietējo raksturiezīmēm.
Siaņas iedzīvotājiem labpatīk ēst īpašus makaronus, kas tiek dēvēti par «jostas» makaroniem. Nosaukums ir saistīts ar makaronu platumu, proti, tiem jābūt tikpat platiem kā vīriešu jostām. Interesanti, ka Šansī provinces dienvidu daļā (uz dienvidiem no Siaņas) kalnu grēda sadala Ķīnas teritoriju ziemeļu un dienvidu daļā – ziemeļos dzīvo makaronu ģīmīši («noodle faces»), savukārt dienvidos – rīsu ģīmīši («rice faces»), attiecīgi makaronu un rīsu ēdāji. Siaņas lepnumam «biang biang mian» (nūdeļu ēdienam) ir vēl kāda īpatnēja iezīme – tās ķīnzīme sastāv no 57 otas pieskārieniem. Lai tos visus atcerētos, Siaņas iedzīvotājs mācās dzejoli, kurš skaidro pieskārienu secību un nozīmi.
Siaņas iedzīvotāji lepojas ar savu maizi, it īpaši ar tās izmēriem. Maizei ir jābūt tik lielai, lai tā varētu pārklāt zupas katla vāku. Starp citu, viens no iecienītākajiem Siaņas ēdieniem ir jēra gaļas zupa ar maizi. To pagatavo šādi: ēdājam pavārs iedod maizes kukuli, kuru tad viņš, saplēšot gabaliņos vai sadrupinot, saber lielā bļodā; tad pavārs maizei pa virsu uzlej jēra gaļas zupu un pēc sadrupinātās maizes daudzuma un rupjuma vai smalkuma novērtē, cik dižens būs ēdājs. Maizei piebriestot, ēdājs ir piesātināts uz ilgu laiku un var droši doties tālāk uz rietumiem pa Zīda ceļu. Staigājot pa musulmaņu ielu vecpilsētā, dažviet pie uz ietves izvietotajiem galdiņiem varēja redzēt salīkušus cilvēciņus drupinām maizi un gatavojamies sātīgai maltītei.
Jebkurā maltītē čili pipari Siaņas iedzīvotājiem ir ēdiens pats par sevi – tas lieliski papildina arī citus ēdienus, kā, piemēram, «biang biang mian». Kaimiņu provinces Sičuānas čili pipari ir izslavēti ar to asumu un sīvumu, tāpēc jautāju gidei, vai arī Siaņas pipari ar tiem mērojas asumā. Izrādās, asums ir atšķirīgs un Siaņas pirpariem ir izteiktāka smaržas un garšas buķete. Toties Ķīnas dienvidos – Hainaņas salā – esot dzelteni čili pipari, kuri asumā nu noteikti apsteidz Sičuānas čili.
Siaņas iedzīvotāji ēdienus bauda no lielām bļodām. Cik lielai tai vajadzētu būt? Teiciens to raksturo šādi: ēdiena bļodai nav jābūt mazākai kā mutes mazgājamai bļodai.
Siaņieši ēdot tup, nevis sēž vai stāv. Izrādās, šai tradīcijai ir veselīgas ēšanas regulēšanas nozīme. Tupot ēdājs jūt, kad ir paēsts – nepārēdas un saglabā labo formu. Man gan šķiet, ka ķīniešu vingrās augumu aprises palīdz veidot Ķīnas virtuvē pieejamo dārzeņu pārbagātība, piemēram, Pekinas virtuve nav iedomājama bez kāpostiem. Tos var atrast gandrīz jebkurā ēdienā un dažādos veidos – svaigus, marinētus, tvaicētus un vēl kādos simts veidos pagatavotus ar neskaitāmām garšvielu buķetēm.
Tālu neaizprecas
Siaņas vēsturiskās celtnes ir īpašas ar to dīvainajiem jumtiem, proti, tie nav trīsstūrveida ar lēzenām malām uz abām pusēm, bet gan viena mala stiepjas pāri otrai, veidojot slīpi iegāzušos T burtu. Šāds jumta veidojums deva iespēju vietējiem iedzīvotājiem lietus laikā labāk novadīt un uzkrāt tilpnēs ūdens krājumus, lai tos izmantotu augu un dārzeņu laistīšanai. Vasaras tveice Siaņā pārsniedz 40 grādu robežu, un tās sausais klimats karstumu padara vēl neciešamāku.
Siaņas meitenes nekad neaizprecas tālu. Precības lielākoties notiek vietējā mērogā, kaimiņiem saprecoties ar kaimiņiem, lai meitas varētu rūpēties par vecākiem un pieskatīt dzimtas māju. Līdz pat 20. gadsimta sākumam kāju siešana tika uzskatīta par vienu no Ķīnas sievietes skaistuma etaloniem (mazām meitenēm jau agrā bērnībā kājas tika nosietas, ieliecot pirkstus uz iekšu zem pēdu spilventiņiem, tādējādi padarot pēdu par mazu, smalku un trauslu «ornamentu». Tautā tās tika dēvētas par lotosa kājiņām, pielīdzinot skaistajam nelielā izmēra ziedam. Tiekšanās pēc skaistuma nebija vienīgais iemesls, kāpēc sieviešu kājas tika tik sāpīgi izkropļotas. Kopš senseniem laikiem Ķīnas kultūrā pastāvēja aprēķina laulības; ar nosietām un sāpošām kājām jaunā sieva, lai vai kā gribēdama, no vīra īsti nevarēja aizbēgt. Pat līdz kaimiņu mājām ne! Kāju siešanas tradīcija oficiāli tika aizliegta vien tad, kad Ķīnā valdīja sieviete – manču imperatore Sji Cji, kuras kultūrā sievietes skaistumam nebija nekādas saistības ar kāju siešanu.
Vecāka gadagājuma Siaņas iedzīvotājas no mājas neiziet bez kabatslakata. Dienas tveicē to izmanto kā galvassegu, bet, tirgū iepērkoties, tajā tiek salikti kārumi mazbērniem. Ķīniešu maltīte tradicionāli gan neietver tādus saldumus kā cepumi, kūkas vai šokolāde. Deserta vietā tiek pasniegtas arbūzu un meloņu šķēles, kā arī mazie ķiršu tomātiņi un gurķu salmiņi. Tomēr arī mazie bērneļi ķīniešu jaunā gada gaidās ir kāri uz saldumiem, it īpaši rietumu «Kinder Surprise». ◆
Sagatavoja Agnese Leiburga
