Pirmo jubileju nosvinējusi biedrība “Mans tautastērps”.
Vēl pirms biedrības dibināšanas pērn 31. janvārī projekts “Mans tautastērps” pēdējo trīs gadu laikā vienkopus pulcējis Latvijas un ārzemju latviešu sievietes un arī ģimenes, kas lepojas ar savā īpašumā esošajiem tautastērpiem. Viens pašas darināts vai komplektēts, cits – mantots no vecmāmiņas. No idejas par kalendāru līdz izstādēm, kas izrādītas tuvākās un tālākās Latvijas vietās, grāmatai ar 120 tautastērpu stāstiem, Eiropas Parlamentam, dalībai dažādos pasākumos. Biedrībai ir arī vērā ņemami plāni šim gadam – tostarp maijā piedalīties tautastērpu parādē Rīgā. Ja izdotos piesaistīt domubiedrus un atbalstītājus, iespējams, jau šogad varētu arī atjaunot konkursu “Zemgales zeltene”, kurš pirmo reizi tika rīkots pirms 30 gadiem.
Katram savs stāsts
Viss sākās 2015. gada rudenī, kad jelgavniecei ģimenes ārstei Ilzei Strēlei, kuras aizraušanās ir fotografēšana, dzima doma par kalendāru. Tajā tiktu apkopoti 12 tautastērpu stāsti, kurus veidotu Ilzes uzņemta fotogrāfija, tērpa īpašnieces vēstījums un tobrīd arī Daces Sadakas dzejas rindas. Kalendārs tapa, taču trīs gadus vēlāk. Gribētāju fotografēties un dalīties sava tautastērpa stāstā izrādījās krietni vairāk, nekā vienam kalendāram nepieciešams. Stāsts pie stāsta, dzejolis pie dzejoļa. Pēc Ilzes un mākslinieces Gintas Zaumanes atkalsatikšanās dzima doma, ka projektu varētu papildināt Gintas izšūti vainadziņi. Ziedu vainadziņu neatkarīgi no vecuma galvā likušas visas fotografētās meitenes un sievietes kā Latvijas dabas krāšņuma un spēka avota simbolu.
Ilze stāsta, ka Latvijas apbraukāšana ar izstādēm ir noslēgusies, kaut atsevišķi aicinājumi vēl izskan. Pērn pirms Jāņiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta arī grāmata ar visiem 120 tautastērpu stāstiem. Savukārt pērnruden klajā nāca kalendārs, pabūts Briselē. Turp – piedalīties izstādes “Latvijas gadsimts” atklāšanā – Ilzi un Gintu uzaicināja Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere. Taču ar pērn paveikto viss nebeidzas.
Lai arī sākotnēji bijusi doma pēc notikumiem piepildītā gada atpūsties, joprojām gribētāju dižoties ar savu tautastērpu netrūkst. Pabūts arī Zviedrijā, kur Ilze fotografēja, bet Ginta vadīja patriotisku piespraužu gatavošanas darbnīcu. Aprīlī iecerēts atkārtots brauciens uz Briseli pie tur satiktajām tautastērpu īpašniecēm, kam Ginta savukārt novadīs kroņu meistardarbnīcu. Ilzes mammas māsīca, kura dzīvo Vācijā, iedegusies par projektu un palīdz apzināt turienes latviešus, kuri būtu gatavi dalīties savos stāstos.
Ārzemju latviešu tautastērpu stāsti ir citādi – tie izceļojuši pasauli, piedzīvojuši izaicinājumus. Tā Ilze nesen saņēmusi fotogrāfiju, kurā redzams Dailes teātra kostīmu darbnīcā 1973. gadā radīts tērps. Savukārt kādam kungam, izrādās, tērpa svārki pēc līdzpaņemtiem zīmējumiem šūti Bangkokā. Atšķiras arī ārzemju latviešu valoda, kādā viņi stāsta savu stāstu, un tas projektam piešķir jaunas krāsas.Nevar cita bez citas un iesāktā
Lai arī biedrības gada jubileja oficiāli atzīmējama janvāra beigās, jo tad saņemta ziņa par tās iekļaušanu Uzņēmumu reģistrā, dzimšanas diena nosvinēta jau mēneša sākumā Vilcē līdz ar projekta “Mans tautastērps” cikla pēdējo izstādi. Tad bijusi gan balle, gan svētku torte. Kā radusies doma dibināt biedrību? Tam bijis praktiskas dabas iemesls – lai varētu izdot grāmatu. Par biedrības dibināšanu projekta dalībnieces vienojās jau 2017. gada 11. novembrī tautastērpu fotoizstādes atklāšanā Jelgavā. Biedrība radās organiski. Sapratām, ka mums ir vajadzīgs kodols, lai varētu darboties tālāk – rakstīt projektus. Pagājušajā vasarā īstenojām projektu, un Abgunstes muižā mums bija pirmā biedrības nometne. Šovasar atkal rīkosim nometni fantastiskā vietā Kurzemē – šoreiz tas gan būs par mūsu pašu līdzekļiem. Pašlaik biedrībā esam 19 – tās ir meitenes, kuras gadu laikā sapratušas, ka nevar vairs cita bez citas un tā, ko esam iesākušas,” stāsta Ilze.
Tieši pēdējais gads arī bijis notikumiem vispiepildītākais. Atklātas izstādes Priekulē, Nacionālajā bibliotēkā, Lūznavas muižā, Tīnūžos, Daugavpilī, Saldū, Kuldīgā, Līvānos, Vilcē un citur. Tad vēl dažādi pasākumi, kuros biedrība piedalījusies: “3×3” nometne un Leģendu nakts Zaļeniekos, Jelgavas novada senioru godināšanas pasākums Jēkabniekos, Baltu vienības diena Jelgavā, Ziemassvētku egles iedegšana Dubultos. Baltu vienības dienā piedalījās arī aktīva biedrības biedre Latvijas kultūras vēstniece Iveta Seimanova, kura rekonstruējusi dzimtās Latgales Vidsmuižas etnogrāfisko un arī arheoloģisko tērpu.
Kamols tinas vēl straujāk
Aizvadītā gada izskaņa Ilzei nāca ar patīkamu pārsteigumu – viņas ideja un paveiktais tika novērtēts arī valsts mērogā, un Ilze saņēma balvu “Latvijas lepnums”, ko pasniedza Stirnienes Tautas nama vadītāja 2009. gada Latvijas lepnums Ieva Zepa. “Balva nāca kā pārsteigums, jo neko tādu jau neesmu paveikusi – daru to, kas man patīk,” saka Ilze. Patīkams pārsteigums bija arī tas, ka viņu pieteica Dziesmu svētku virsdiriģente Aira Birziņa, kurai arī ir savs tautastērps un kura, tāpat kā pasākuma vadītājs Arnis Krauze, gatava to atklāt. Diena sirsnīgā gaisotnē pavadīta kopā ar mīļiem cilvēkiem. Tāpat atmiņā palikusi sirsnīgā pieņemšana pie prezidenta.
“Gada beigās šķita, ka šogad piebremzēsim, bet pēc “Latvijas lepnuma” kamols uz priekšu tinas vēl ātrāk. Taču bez komandas darba tas nebūtu iespējams. Bez Gintas zināšanām mārketingā, projektu rakstīšanā, organizēšanā. Bez Ivetas, kas mums sarunāja Gaismas pili, Lūznavas muižu, nāk talkā ar idejām. Sanitas Cipruses galerija “Elizete” ir vieta, kur mēs Rīgā varam satikties. Katrai mums ir savs, ko mākam un varam,” tā Ilze.
Vēlas meklēt jaunas “Zemgales zeltenes”
Aizvadītais gads biedrībā bijis ražens, bet arī šī gada plāni nav mazāk ambiciozi. Izrādās, katrai no kādreizējām “Zemgales zeltenēm” ir savs tautastērps, un kopīgi nolemts tos iemūžināt fotogrāfijās. Sarunās ar “zeltenēm” arī atklājies, ka šogad aprit 30 gadu kopš pirmā “Zemgales zelteņu” konkursa. Un tad dzimusi doma – kāpēc gan to nevarētu atjaunot? Taču konkursa rīkošanai ir nepieciešami līdzekļi. “Lai gan mums biedrībā ir daudz radošu cilvēku un arī starp “Zemgales zeltenēm” ir rokdarbnieces, šoreiz ar brīvprātīgo darbu vien nepietiks. Ir vajadzīgi atbalstītāji, kuriem gribas cildināt un nest pasaulē latvisko,” teic Ilze. Viņa tic, ka viss ir iespējams. “Kad pagājušajā gadā domāju, ka grāmata taps novembrī, bet Ginta teica, ka būs gatava vasaras saulgriežos, neticēju. Galvenais ir darīt – šobrīd jau trīs “zeltenes” ir gatavas darboties,” pēc sarunām ar Solveigu Alksni, Siāru Vīganti un Intu Jankovu secinājusi Ilze. Viņa piebilst – tā būtu iespēja arī godināt konkursa rīkotāju Gunti Krūmiņu.
Ilze atzīst, ka projekta sākumā nākusi pretestība no tautastērpu pārzinātājiem, kuri kritizējuši projektu, jo visas dalībnieces – kā meitas, tā sievas – galvā likušas ziedu vainadziņu, daļa arī neatbilst priekšstatiem par pareizi komplektētu tērpu. “Mēs nepētām nedz 19. gadsimta, nedz 12. vai 13. gadsimta tērpus. Mūsu galvenā doma ir parādīt nākamajām paaudzēm, kāds tautastērps ir vilkts 21. gadsimtā,” skaidro Ilze. “Tautastērps attīstās, laika gaitā mainās. Tas nevar palikt uz vietas un būt tāds kā 19. gadsimtā. Nav vairs ne to materiālu, ne krāsu. Tērps mainās dažādos veidos. Protams, neatbalstām galējības, pie Zemgales brunčiem nav velkama Latgales villaine. Bet, ja pie Zemgales tērpa piesprauž vīra dāvinātu Vidzemes saktiņu, tas nav grēks. Cilvēki maina dzīvesvietu, apprecas, veido ģimeni un savu tautastērpu tādu, kāds viņiem ir vajadzīgs šodien,” tā Ilze. Viņa atklāj, ka ar laiku no speciālistu puses projekta ideja ir pieņemta, un šogad biedrība uzaicināta par vienu no tautastērpu centra “Senā klēts” 4. maijā rīkotās tērpu parādes sadarbības partneriem. Tāpat maijā biedrība plānojusi piedalīties seno zināšanu festivālā “Spīdolas salidojums” Cēsu pils parkā.
Vieta pašizpausmei
Ginta Zaumane, rokdarbniece, amatniece
Kopš projekts “Mans tautastērps” uzņēma lielākus apgriezienus, esmu tajā iekšā, un gribas domāt, ka tas saistīts tieši ar manu pievienošanos. Man ļoti patīk visu darīt pamatīgi un ar vērienu. Arī Ilze un Dace tajā brīdī bija gatavas vērienam, un šķiet, ka mums trijatā izdevās.
Sākumā projekts šķita kā iespēja kaut ko darīt citādi, taču laiks lika saprast, ka tā nav mirkļa aizraušanās, bet kaut kas pamatīgs. Līdz tam tautastērpu tematikā nebiju iedziļinājusies. Esmu latviete un patriote, bet tobrīd nebiju tik ļoti saistīta ar visu tautisko. Projekts mani ierāva šajā virpulī, un sapratu, ka tā ir vide, cilvēki, kuros smelties iedvesmu, enerģiju, kurus apbrīnot un ar kuriem kopā priecāties par mūsu mantojumu. Tā ir no senčiem mantotā spēka deva, ko varam virpināt tālāk, pieliekot kripatu no sevis. “Mans tautastērps” šad tad saņēma pārmetumus no etnogrāfiem par to, ka citādu saredzam to ceļu, tomēr šodien ir cits gadsimts. Mēs paņemam spēku, bet liekam arī sevi klāt. Varbūt tieši tas man ļāva saprast, ka šī tēma man ir tuva, ar Ilzi sadoties pavisam cieši rokās un kopā biedrību izveidot.
Šobrīd esam divas biedrības vadītājas un krietns biedru pulciņš, kas visas priecājas par mantojumu, bet arī seko līdzi mūsdienām. Ir fantastiski būt kopā ar šiem cilvēkiem un kopā iegriezt to virpuli tā, ka tas uzrunā arī apkārtējos.
Iepriekš par tautastērpiem neko daudz nezināju – cik kādreiz padomju laikā skolā tika mācīts un cik acis redz, kas apkārt notiek. Uz pirmās izstādes atklāšanu biju uzšuvusi sev tērpu ar etnogrāfiskiem elementiem un jutos tajā ļoti labi. Patika arī, kā izskatās pārējās tautumeitas, un sapratu, ka es arī reiz gribēšu savu tērpu. Tanī brīdī šķita – jo vairāk uzzināšu, jo vairāk izkristalizēsies, ko es gribu. Tā nenotika. Tad uzdarināju sev ļoti stilizētu arheoloģisko tērpu ar ļoti lielu savu interpretāciju. Man vajadzēja pamēģināt, kā ir, kad ar vienu kāju sajūti senču devumu, bet ar pārējo augumu stāvi savā radošajā pasaulē.
Pieņemt lēmumu iet vēl tuvāk arheoloģiskajam tērpam palīdzēja ielūgums abām ar Ilzi pārstāvēt Latviju Briselē. Tā ir atbildība, kur stilizācijai vairs nav vietas, tur jārāda tas īstais. Ilzei ir 19. gadsimta Zemgales tautastērps. Man tuvāks šķita arheoloģiskais, un sāku veidot savu tērpu, kur ir mazliet no lībiskā, mazliet no Zemgales.
Kā pašnodarbināta rokdarbniece strādāju jau desmit gadu. Meistarklases vadīju krietnu brīdi pirms projekta “Mans tautastērps”. Projekts man kā amatniecei ir palīdzējis kļūt pamanāmākai. Manos darbos ir ienākušas tautastērpu iezīmes. Ir ienākuši vainagi, tautastērpos pamanāmās izšūšanas tehnikas. Meistardarbnīcas, ko vadu ne vien Latvijā, bet arī Eiropā, ir ieguvušas citu rakursu.
Katrs izgājiens ar pievienoto vērtību
Iveta Seimanova, skolotāja, restaurējusi Vidsmuižas tautastērpus
Iesaistīties projektā “Mans tautastērps” uzrunāja Ilze. Tobrīd man bija Rīgas tautastērps. Tā kā nāku no Latgales, sapratu, ka projektā gribu piedalīties nevis ar to, bet sava novada tērpu. Projektā ir maz Latgales tautastērpu – mans, manu meitu un vēl pāris –, tāpēc man bija svarīgi lielajā tautastērpu saimē ienest latgalisko noti.
Esmu skolotāja, dzīvoju Rīgā. Darbojoties biedrībā, sapratu, ka tā varu izdarīt kaut ko labu ne tikai tai, bet arī savai Latgalei. Šogad esmu rekonstruējusi divus sava dzimtā ciema – Vidsmuižas – tautastērpus. Sadarbībā ar pētnieci Ievu Pīgozni ar jaunu etnogrāfisko tērpu papildināju pagasta kultūrtelpu. Kopā ar Iritu Žeiri rekonstruēts latgaļu arheoloģiskais tērps. Tā ir arī pievienotā vērtība visai Latvijai.
Biedrībā mēs varam būt stipras pa vienai, bet kopā esam dubultspēks. Parasti pēc pasākumiem cilvēki nāk klāt un interesējas par tērpiem. Kāds sev grib Kurzemes, kāds – Latgales tērpu. Ja mēs ar savu darbu cilvēkus uzrunājam, jebkuram izgājienam ir vērtība. Tikai daloties ar savu iedvesmas stāstu, es uzrunāju publiku. Ja kāds pēc tam pienāk klāt, tas nav tukši iztērēts laiks. Kādam tas ir bijis vajadzīgs, kāds ir iedvesmots, un viņš varbūt sāks lūkoties pēc lina – sāks ar blūzi un vēlāk izlems, vai grib Kurzemes vai Latgales tērpu.
Savukārt tie, kas ikdienā nedomā par tautastērpiem, aizdomājas, ka viņiem mājās taču arī glabājas kāds noputējis dzimtas tautastērps. Viņi pāriet mājās un sāk lūkoties, kas tajā pūralādē atrodas. Tas ir nozīmīgi, ja ieinteresējam kādu, kurš līdz tam nav apzinājies savā mājā atrodamās vērtības.
Kad ar sirdi un dvēseli kaut ko dari, tu jau nedomā, ka tevi kāds novērtēs. Kā Ilze, kura kļuva par “Latvijas lepnumu”. Tā ar Latgales tērpu bija arī man. Nedomāju, ka iekļūšu starp 30 latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” nominantiem (jau pēc sarunas uzzinām, ka Iveta konkursā saņēmusi interneta lietotāju simpātiju balvu – red.).
