Arī dzīves skumjos un skarbos laikos ir savi komiskie brīži, kas iezīmējas atmiņā.
Arī dzīves skumjos un skarbos laikos ir savi komiskie brīži, kas iezīmējas atmiņā.
Man 1945. gada 10. maijā sākās «ceļojumi», ko veica visi toreizējie Kurzemes vīrieši, – filtrācijas nometņu «apmeklējumi» bruņotu pavadoņu uzraudzībā. Vispirms no mājvietas devāmies uz Jostas stacijas apkārtnē iekārtotu nometni, pēc tam – uz Kuldīgas radiostaciju. Atmiņā saglabājušās toreiz dzirdētas, ar labsirdīgu humoru cauraustas frāzes.
Ceļi vietām bija pašauri un, filtrējamiem ejot kolonā pa četri un nedaudz pabrīvējoties uz sāniem, pavadoņi bija spiesti iet aiz grāvja pa lauka malu. Kāds ieteicās: «Visur cilvēks brīvs kā valdnieks staigā, bet bruņotie pa laukiem skraidā!»
Filtrācijas nometņu pratinātāji pēc viņiem vien zināmiem principiem un pienestiem ziņojumiem atlasīja ļaudis tālākiem «ceļojumiem». Pienāca arī mana kārta stāties «soģa» priekšā. Nelielā telpā bija tulks un pratinātājs ar blakus sēdošu suni un pistoli uz galda. Noskaidrojis manus personiskos datus, pratinātājs uzdeva jautājumu: «Tu šucmanis, aizsargs, žandarms biji?» tā kā man pēc mēneša būs astoņpadsmit, jautājums izraisīja smaidu.
«Ko smaidi?»
«Man kaut kā tie amati nepiestāv.»
«Tu tos šucmaņus, aizsargus zini?»
«Ko es zinu, tiek jau aizturēti.»
«Tos man nevajag. Bet, ja kādu satiksi, pateiksi man?»
«Noteikti!»
«Labi, ej un apskaties!»
Tajā naktī bija visjaukākā gulēšana visā ceļojuma laikā. Pagalvī raidītāja zāles slieksnis un ķermenis uz betona, jo «izfiltrētos» pie citiem vairs nelaida. Nākošajā rītā saņēmām uz NKVD veidlapas 10 x 15 centimetru apliecinājumu, ka tāds un tāds pilsonis filtrāciju izturējis…
Šodien, atskatoties uz to laiku, liekas ka esmu dzimis laimes kreklā. Vienmēr man blakus bijuši «bēdubrāļi», kam humora dzirksts palīdzējusi pārvarēt grūtības. No tā Kuldīgas ceļojuma man atmiņā palicis teiciens: «Nekad nav tik slikti, ka nevarētu būt sliktāk.»
Tuvojoties 23. augustam, «velnu pakta» dienai, atceros tos, kam nekad nebūs ne astoņpadsmit, ne divdesmit gadu. Atceros arī, ka vēl pēc kara pāris mēnešus, dzirdot lidmašīnu rūcam, acis automātiski meklēja tuvāko ieplaku, kur paslēpties. Šadas iemāns tolaik bija arī četrus un piecus gadus veciem bērniem. Vēl ko es zinu – Latvija, kājām pa to ejot, ir daudz skaistāka, nekā pa auto vai vilciena logu skatoties.
