Pavasarī jau esošo produktu klāstu Jolanta un Jānis Kareļi papildinās ar tautiskām kleitām un svārkiem.
Māras krusts, Laimas krusts, Ūsiņš, Saules un Mēness zīme ir tikai daļa no latviešu etnogrāfiskajām zīmēm, ko stilizētos rakstos Jolanta un Jānis Kareļi ir iekļāvuši, radot lakatus, šalles, kleitas, T kreklus un tauriņus.
Veiksmes stāsts
«Tas nav stāsts par iepriekšēju tirgus izpēti, mums tas ir veiksmes stāsts,» teic Jolanta, skaidrojot – savu rūpalu uzsākuši, iepriekš neko sevišķi nepētot. Doma, ka varētu radīt paši savu apģērbu līniju, rīdziniecei Jolantai un agrākajam jelgavniekam Jānim radās pirms vairākiem gadiem, apciemojot draugus Francijā. Toreiz acīs iekrita krāsainās baznīcu vitrāžas. Atbraukuši atpakaļ, apzinājuši iespējas un sapratuši, ka nelielā apjomā ideju Latvijā īstenot nebūs iespējams. Tad doma tika nolikta malā līdz pat pēdējiem skolēnu Dziesmu un deju svētkiem, kad nejauši uzzinājuši par tehnoloģiju attīstību un iespēju audumu apdrukāt mazās partijās. «Mūsu bērni dejo Rīgas Franču liceja tautas deju kolektīvā «Auseklītis». Kolektīvam radās doma katram svētku virsvadītājam par piemiņu kaut ko uzdāvināt,» stāsta Jolanta, un tad arī tapuši pirmie zīda lakati, ko skolas dejotāji kopā ar koristiem pasniedza virsvadītājiem.
Tanī pavasarī dejotājiem gatavojoties braucienam uz Tallinu, Jolanta kopā ar citām mammām meklēja dāvanas, ko paņemt līdzi. «Sapratām, ka nav daudz lietu ar latviskiem rakstiem. Ir šalles, tauriņi, bet gribējās kaut ko smalkāku, ko varētu uzdāvināt sievietei. Dzima doma, kāpēc nevarētu būt zīda lakati ar latviešu rakstiem,» atceras Jolanta un piebilst, ka nu jau ideja attīstījusies līdz T krekliem, tauriņiem un kleitām, bet pavasarī piedāvājumu sāks papildināt trikotāžas kleitas, svārki un tunikas, līdz ar to apjomā lielākie apģērba gabali būs salīdzinoši lētāki nekā tad, ja tie tiktu izgatavoti no zīda.
Pirmie lakati tapa naktīs
Jolanta ir galvenā ideju radītāja, bīdītāja un popularizētāja feisbuka kontā un rudenī izveidotajā internetveikala mājaslapā karelsshop.com. Viņa ieguvusi izglītību mākslā, ekonomikā, teju desmit gadu nostrādājusi bankā, bet pirms krīzes darbu pametusi, lai pievērstos tam, kas sirdij tuvāks – radošumam –, izstudējusi imidža dizainu. Jolanta piekrīt, ka bankas darba gadu laikā gūtā pieredze un attīstītā analītiskā domāšana palīdz arī šobrīd. Domājot par jaunu produktu radīšanu, Jolanta apsver gan atkal pievērsties studijām, gan meklēt padomu, piemēram, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā. Savukārt Jāņa pārziņā ir tehniskais izpildījums, kas nozīmē ilgu un rūpīgu darbu pie datora, lai raksti taptu. Abi atceras, ka pirmie tapuši naktīs, jo kā datorgrafiķis pa dienu Jānis bija aizņemts pamatdarbā, bet maksāt par to kādam citam nozīmētu papildu izdevumus.
Viena lakata dizaina radīšana prasa daudz laika. «Ir lakati, kuros paņemam oriģinālo cimdu rakstu un kuriem ir jāizdomā, kādas būs malas. Ir tādi, kuros rakstus kombinējam – uztaisām vidu, malas, tad domājam, kā tas izskatīsies kopā. Ja šķiet, ka neizskatās labi, pārtaisām,» stāsta Jolanta. Lakatos tiek izmantoti gan cimdos un zeķēs, gan kreklu izšuvumos un villainēs atrodamie raksti. «Var tikai apskaust, kādas rakstu kombinācijas kādreiz sievas ir radījušas, jo pašam to izdarīt ir ļoti grūti. Var nobrīnīties, kā viņas mācēja salikt kopā zīmējumu, kāda viņām bija domāšana, fantāzija un krāsu izjūta,» teic Jānis. Ar krāsām Jolanta un Jānis eksperimentē, lai rakstiem piešķirtu dažādību. Tomēr ir gadījumi, kad to izdarīt šķiet neiespējami – ne pa labi, ne pa kreisi no oriģināla.
Svarīga kvalitāte
Lai arī Jolantas un Jāņa lakatos atrodamas latviešu rakstu stilizācijas, tiek ievērotas reģionu robežas. Tā ir tapuši Krustpils, Nīcas, Rīgas, Lielvārdes, Alsungas un daudzi citi lakati. «Mūsu doma bija nevis izcelt pašas zīmes, bet tieši rakstus, kas atrodami tautiskajos brunčos, vestēs, kreklos, cimdos un kroņos. Kāpēc mums jāvalkā arābu, slāvu, meksikāņu vai itāļu raksti, ja pašiem ir tik daudz, ko izmantot?» teic Jolanta. Tieši zīds un rakstu, nevis atsevišķu zīmju izmantojums Kareļu pāra darinājumus atšķir no citiem tautiska stila produktiem.
Kaut gan, piemēram, kokvilnas, lakatu izmaksas būtu zemākas, izrēķināts, ka sevišķi tās neatšķiras. «Paliekam pie zīda, kas ir ekskluzīvs produkts. Cena ir tāda, kāda ir, bet no «švakāka» materiāla taisīt nav vērts,» piebilst Jānis. Produktu kvalitāte Jolantai un Jānim ir būtiska, tāpēc Jolanta pati nepieciešamības gadījumā apstrādā katru vīlīti, nogriež liekos diegus. «Cena ir pietiekami augsta, lai mēs nevarētu uzdrīkstēties piedāvāt nekvalitatīvu produktu,» tā Jānis.
Cilvēku interese par produktiem ir viļņveidīga. «T kreklus radījām tieši pirms Ziemassvētkiem. Publicēju fotogrāfijas, un tajā vakarā praktiski visi jau bija aizrunāti. Protams, tas bija Ziemassvētku laiks. Ļoti pieprasīti bija arī lakati. Joprojām pieprasīti ir tumšie lakati ar Māras krustu, mūsu dizains ar Mēness un zvaigžņu zīmēm. Daudzi lakatus pērk sev, bet iegādājas arī dāvanām. Tad skatās vai nu pēc reģiona, vai to, kas šķiet universāls, kas patīk visiem un kad zini, ka nevari nošaut garām,» stāsta Jolanta. Jānis piemetina – ja kādā brīdī ir pieprasīti viena veida lakati un pēc to izpirkšanas tiek nodrukāti jauni, tas nebūt nenozīmē, ka interese saglabāsies tajā pašā līmenī. Kā blakus produkts tiek piedāvāti arī tauriņi, taču to tirgū pašlaik ir tik daudz, ka par piedāvājuma paplašināšanu netiek domāts.
Lakats plīvo Tibetā
Jolanta un Jānis ir izpildījuši arī vairākus individuālus pasūtījumus. Pats pirmais lielais pasūtījums nācis no «Olainfarm», pēc tam interese izrādīta arī no Saeimas kancelejas, kas lakatus pasūtīja prezentācijas vajadzībām. Lakati ir aizceļojuši arī uz ārzemēm – kā tuvākajām Eiropas valstīm, tā Krieviju, Ameriku un Austrāliju. Jolantas un Jāņa lakats plīvo arī kalna galā Tibetā, kur to uznesis fotogrāfs Kristaps Liepiņš.
Abi ir domājuši arī par savu veikaliņu, kur cilvēki pirms iegādes varētu atnākt un apskatīt preci, taču apzinās, ka tās būtu papildu izmaksas. «Uzturēt veikalu ir ļoti dārgi, un tās izmaksas nekur citur kā pie produkta pieplusot nevar. Līdz ar to prece paliek dārgāka. Latvijā mums ir ļoti maz cilvēku, kas vispār var atļauties tērēt vairāk. Mums jau arī īsti nav cilvēku – salīdzinot ar Eiropu, kur vienā pilsētā ir trīsreiz vairāk iedzīvotāju nekā visā Latvijā kopā,» secina Jolanta. «Lai uzturētu savu veikalu, ir jāpalielina sortiments vai «jāmetas» kopā ar citiem. Bet idejas ir bijušas, cerams, ka kādreiz sanāks īstenot,» optimistisks ir Jānis.
