Andris Tomašūns: «Jauki, ja absolventi atnāk jau ar saviem bērniem»
Pēc saspringtā, nervu slodzi paģērošā darba daudzi skolotāji rod mieru un garīgu atslodzi, strādājot dārzā. Nereti piemājas dārzos jau pēc daudziem gadiem salidojumos tiekas arī bijušie klasesbiedri. Taču Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā izveidojies tā, ka piemājas dārzs ir vieta, kur pedagogi satiekas ar saviem bijušajiem skolēniem.
Tehnoloģijas palīdz, taču neaizstāj tikšanās prieku
Direktore Ilze Vilkārse stāsta, ka ģimnāzijā jau ilgus gadus pastāv tradīcija, ka pēdējā augusta svētdienā absolventi (gan tie, kuriem izlaidums bija tajā pašā vasarā, gan tie, kuriem agrāk) ir gaidīti uz tikšanos direktora dārzā. Šo tradīciju iedibināja ģimnāzijas pirmie vadītāji Andris Tomašūns un Gunārs Kurlovičs. «Sākumā audzēkņi tikās pie viņiem, taču pēc 1999. gada, kad skolu sāku vadīt es, – manā dārzā,» saka I.Vilkārse. Direktore piebilst, ka beidzamos divus gadus, kopš viņa pārcēlusies dzīvot ārpus Jelgavas, šādas tikšanās izpalikušas. Taču šogad senā tradīcija zināmā mērā atjaunojās. Tikai tikšanās vieta bija nevis direktores, bet gan viņas vietnieces Dzintras Aplokas piemājas dārzā, kur 31. augustā tika gaidīta viņas audzinātā un jūnijā skolu pabeigusī klase. «Tas nekas, ka ģimnāzijai 24. oktobrī būs 25 gadu jubilejas salidojums. Absolventi grib tikties arī dārzā,» stāsta I.Vilkārse.
Pirmais Spīdolas ģimnāzijas direktors A.Tomašūns spriež, ka atšķirībā no deviņdesmito gadu sākuma komunikācija starp agrākajiem klasesbiedriem ir mainījusies. Absolventiem ir iespējas sazvanīties pa mobilajiem telefoniem, sazināties sociālajos tīklos. «Viņi ir informēti cits par citu, un, tie, kuri grib tikties, randiņus var sarunāt vieglāk nekā agrāk. Tomēr bija patīkami augusta pēdējā svētdienā piepeši sastapt bijušos audzēkņus, kas turklāt atnākuši jau ar saviem bērniem,» pasmaida A.Tomašūns.
Ceļš pa veco Jelgavas bruģi
Spīdolas ģimnāzijas direktores vietnieces D.Aplokas māja un dārzs atrodas klusajā Ausekļa ielā, kuru klāj vēl oriģinālais vecpilsētas bruģis. Tā ir laba vieta mazliet nomaļus no pilsētas centra, kur mierīgi parunāties. Pati skolotāja, uzņemot viesus, saka: «Nekad nedomāju, ka tie trīs gadi, kad es vidusskolā audzināju savu klasi, var būt emocionāli tik ļoti bagāts laiks.»
Uz norunātās tikšanās sākumu atnāca septiņi no 28 absolventiem. Daži teica, ka būs vēlāk, vairāki informēja, ka šoreiz ierasties nevarēs, taču arī viņiem ir būtiski, ka dzimtajā Jelgavā vecā klase atkal ir kopā. Svarīgākais jautājums: «Kā tagad iet?»
Luīze Zalcmane, kas Jelgavā pazīstama kā deju studijas «Intriga» dalībniece, atzīst, ka bieži vien viņai gribas būt atpakaļ «Spīdoliņā», kur viss atkal būtu vienkārši un mīlīgi, «visi kopiņā». No otras puses, jauniete vēlas atklāt arī to jauno: «Drīz man būs atklāsme, kur es mācīšos – vai horeogrāfiju Kultūras akadēmijā vai komercdiplomātiju Latvijas Universitātē.» Luīze uzņemta gan vienā, gan otrā augstskolā, bet abas apvienot nevar. Lēmums jāpieņem šonedēļ, jo mācības Latvijas Universitātē sāksies 7. septembrī.
Pašpārvaldē iesaistās vispirms
Turpretī Rūta Liflande, kas daudzkārt pārstāvējusi Spīdolas ģimnāziju vieglatlētikas sacensībās, domā, ka jau ir izvēlējusies pareizo ceļu. Viņa iestājusies Rīgas Tehniskajā universitātē Inženieru ekonomikas un vadības fakultātē. «Salīdzinājumā ar «Spīdoliņu» mana jaunā skola ir šausmīgi liela,» saka Rūta. Pirms šīs izvēles viņa ļoti ilgi domājusi un pilnīgi nezinājusi, ko darīt. Jau pirms mācību gada sākuma Rūta iesaistījusies augstskolas studentu pašpārvaldē, kur 45 jaunuzņemtie brīvi varēja pieteikties divu dienu iepazīšanās nometnei, kuru kādās lauku mājās pie Siguldas rīkoja agrākie pašpārvaldes aktīvisti. Absolvente pasmaida, ka Spīdolas ģimnāzijas skolēnu pašpārvaldē nav darbojusies, bet tagad gan to darīt «sagribējies».
«Mani tas diploms tik ļoti neinteresē»
Arī Sintijai Boldiševicai pēc ģimnāzijas beigšanas nebija viegli izšķirties, vai studēt mākslu vai komerciju. Viņa izvēlējusies otro virzienu un iestājusies Latvijas Banku augstskolā. «Spīdolā mani komerclietas saistīja, un, jādomā, tās iepatiksies vēl vairāk. Taču pieļauju, ka pēc pāris gadiem varētu studēt arī Kultūras akadēmijā aktieros,» saka Sintija, atzīstot, ka sirdī vēl joprojām ir diezgan liela neziņa, kā būs tālāk. Banku augstskolā viņa izvēlējusies studēt inovācijas un produktu attīstības uzņēmējdarbību. Šīs lietas meitene iepazinusi jau ģimnāzijā, kur sekmīgi vadīja skolēnu mācību uzņēmumu.
Skolēnu mācību uzņēmumu konkursos ar oriģinālu vīriešu aksesuāru – koka tauriņu – izcēlies absolvents Romāns Galaiko, kas šajā projektā darbojās kopā ar klasesbiedriem Raivi Beņķīti un Robertu Kroģeri. «Mani tas diploms tik ļoti neinteresē. Taču trīs gadu laikā gribas uztaisīt stabilu uzņēmumu,» par saviem nākotnes plāniem saka Romāns. Puisis nolēmis studēt Rīgas Biznesa skolā, kur pirmo gadu ir bakalaura programma, kurā viņš cer iegūt atbildes uz sev interesējušajiem jautājumiem. Šo augstskolu Romāns iepazinis kā jauniešu izglītības programmas «Junior Achievement – Young Enterprise Latvija» atbalstītāju.
Nav nepieciešamas «laimīgās apakšbikses»
Līdzās Romānam pie galda sēdēja Reinis Ozols, kurš, pārvarot konkursu 1:30, iestājies savulaik Zviedrijas valdības izveidotajā Rīgas Ekonomikas augstskolā. Klasesbiedri steidzās pateikt, ka tā Reinim nav bijusi veiksme, kā dažkārt notiek, ja īstajā dienā «uzvilktas laimīgās apakšbikses», bet gan loģisks iepriekš ģimnāzijā veiktā darba rezultāts. Beidzamais viņa kā «spīdolieša» un Intas Jorniņas audzēkņa sasniegums ir trešā vieta valsts olimpiādē ekonomikā. «Grūti komentēt, kā man ies. Vēl tikai pats sākums,» par mācībām Rīgas Ekonomikas augstskolā saka Reinis. Taču atšķirībā no klasesbiedriem viņam jaunais mācību gads sākās jau 24. augustā.
Turpat, kur Reinis, studēt domāja arī Diāna Greiškāne, taču viņa bija aizņemta tajā aprīļa dienā, kad tur notika pirmais iestājpārbaudījums. Diāna tāpat kā klasesbiedrene Luīze uzņemta Latvijas Universitātē studēt starptautisko biznesa vadību un komercdiplomātiju. Arī tur bija jāpārvar ievērojams reflektantu konkurss. «Savus jaunos studiju biedrus vēl neesmu redzējusi, izņemot Luīzi (kas varbūt izšķirsies par labu ekonomikas studijām – red.),» stāsta Diāna. Viņa piebilst, ka ar Luīzi ģimnāzijā sēdējusi vienā solā. Abas arī izveidojušas skolēnu mācību uzņēmumu, kurā ražoja neliela izmēra ūdensnecaurlaidīgas velosomas ar atstarojošiem latviskiem ornamentiem.
Vien Bītīte lidos uz ārzemēm
Savukārt Edgars Drusts, kurš ģimnāzijā aizrāvās ar fotografēšanu un spēlēja florbolu, atzīst, ka sākumā vairāk domājis par mākslas un reklāmas studijām. Šajās jomās izpētījis arī vairākas programmas ārzemēs, tomēr uz rudens pusi lietas savērsušās tā, ka izvēle krita uz Rīgas Biznesa skolu, kur Romāns arī iestājies. «Tur ir radoša gaisotne, cilvēki izskatās gudri. Viens no profesoriem agrāk Ņujorkā divdesmit gadu nostrādājis reklāmas jomā. Man viņam būs daudz jautājumu,» saka Edgars.
Par absolventiem, kuri nebija klāt, skolotāja D.Aploka ar lepnumu stāsta, ka visi veiksmīgi iestājušies dažādās mācību iestādēs, lai studētu tālāk. Citāda izvēle ir vienīgi Bitītei – Rūtai Bitēnai no Elejas. Viņa vispirms nolēmusi, strādājot brīvprātīgajā darbā, doties iepazīt pasauli. ◆
