Vairāk nekā trīsdesmit gadu senas melnbaltās fotogrāfijas šarms un mūsdienu datorapstrādes tehnoloģijas – trijās Fotodienu izstādēs kultūras namā tas, tāpat kā dokumentējošā funkcija un māksla, ir cieši blakus.
Vairāk nekā trīsdesmit gadu senas melnbaltās fotogrāfijas šarms un mūsdienu datorapstrādes tehnoloģijas – trijās Fotodienu izstādēs kultūras namā tas, tāpat kā dokumentējošā funkcija un māksla, ir cieši blakus.
Eiženija Freimane baletu fotografējusi no sešdesmito gadu beigām. Sākumā, kā pati saka, “no skatītāja viedokļa”, pēc tam, tā kā fotogrāfijas bija veiksmīgas un trūka bilžu reklāmas un preses izdevumiem – programmiņām, recenzijām laikrakstos, reklāmām, muzejam –, sāka darboties šajā jomā kā profesionāla fotogrāfe. Jelgavā apskatāmajā izstādē vērojamas astoņdesmitajos un septiņdesmitajos gados Rīgā tapušās bildes. Attēlos autore arvien centusies izvairīties no sastingušas pozēšanas, jo skatuves mirkļa izteiksmīgumu saista ar spēju maksimāli uzskatāmi fiksēt mākslinieka atrašanos kustībā. Šai ziņā viņa pamatoti var lepoties ar septiņdesmitajos gados Rīgas viesizrādes laikā tapušu Mihaila Barišņikova foto, attēlos redzami arī Inese Dumpe, Alla Priede, Marians Butkēvičs, Genādijs Gorbaņovs un citi. Jelgavā apskatāmās izstādes nosaukums ir “Uz puantēm un bez puantēm”, jo E.Freimane fotografējusi ne vien skatuvi (kur tveramā izjūtu gamma – no jaunas balerīnas mērķtiecības, sasprindzinātības, ar kādu horeogrāfiskajai izteiksmei pakļauta ik muskuļu šķiedra, līdz emocijām, kādas prīma pauž pēdējā reveransā pēdējā izrādē), bet arī otru – pēcizrādes – pusi un māksliniekus neiestudētās, brīvās pozās.
Roberta Auziņa darbi, kuros, cits uz cita “uzbildēti”, vairāki kadri savstarpēji darbojas kā gaismas un krāsas “filtri”, vienmēr top pēc iepriekšējām skicēm uz papīra. Autora vārdiem, šāda pieeja palielina “lietderības koeficientu” – varbūtību, ka galā iznāks tas, ko var saukt par mākslu jeb labu bildi. Kultūras namā izvietotajā “Ieskatā kolekcijā” dominē Rīgas jūgendstila namu fasādes un debesis – arhitektūras stils, kurā nerets dabas motīvu izmantojums, kombinēts ar elementiem, kas apliecina ko mītisku mūsu pasaules uztverē. Kā skaidro mākslinieks, viņa koncepcijas pamatā ir pārliecība, ka tādu ietilpīgu un visiem vienlīdz pazīstamu tēlu kā debesis, zvaigznes vai ūdens uztverē ir kas visiem vērotājiem dziļākajā būtībā radniecīgs – kas tāds, ko visi uztveram vienādi neatkarīgi no fiksācijas vietas un laika. Nav retas arī ļaunprātīgas spekulācijas ar šādu pazīstamību, kad to transformē veiksmīgā pasalkanu bildīšu noietā. Atšķirībā no tā R.Auziņa spekulācijas ir, ja tā varētu teikt, labdabīgas: pazīstamo viņš izmanto kā līdzekli, kas bildei palīdz “panākt pretī” skatītāja uztverei.
Marģers Martinsons Jelgavas fotoklubu dibināja 1962. gadā, studēdams agronomiju LLA. Viņa izstādē “Kolēģi” visuzkrītošāk līdzās pastāv senais un mūsdienīgais. Senais ir vēstījums – astoņdesmitajos, septiņdesmitajos un pat sešdesmitajos gados iemūžināti cilvēki un notikumi. Mūsdienīgais ir jaunās tehnoloģijas, kas darījušas iespējamu pašu izstādes faktu, – digitālās tehnoloģijas ļāvušas plašākai fotoizstādei sagatavot bildes no slaidu filmām, kas pirms tam vienā eksemplārā rūpīgi sargājamas un reti rādāmas. Attēla apstrādes paņēmienu plašs spektrs izmantots arī attieksmes paudumā. Piemēram, apbrīnu par klasiķi Jāni Gleizdu autors paudis melnbaltā retro noskaņas uzvēdījošā foto, nelaiķa Jura Krieviņa enerģiskums saistās ar uzkrītoši paspilgtinātu krāsu kontrastiem. Izstādē pārstāvēto kolēģu vidū ir Žanis Legzdiņš, Zigurds Mežavilks un citi fotožurnālistikas veterāni, fotomākslas dzīves organizators Jānis Kreicbergs, Uldis Briedis, Gunārs Janaitis… Arī pats autors laikos, kad viņš dibināja foto klubu mūsu pilsētā, un Haralds Smilga, kam, pēc pāris Jelgavā pavadītajiem gadiem atgriezdamies Rīgā, M.Martinsons nodeva kluba vadību, un tā darbs veiksmīgi turpinājās. Darbu atlases nosacījums bija, ka fotogrāfijās jābūt gan kolēģiem, gan viņu amata rīkiem. Tāpēc attēla tapšanas laiku zinātājs var mēģināt noteikt arī pēc fotogrāfa rokās redzamā aparāta. Tai skaitā “Lubitel”, ko par sava fotoekipējuma “ciltstēvu” uzskata tie, kas bildēt sāka pirms aptuveni pusgadsimta, gan vēlāko laiku “spicākais” padomju fotaparāts – spoguļkameras “Zenit”, kas objektīvā redzamajam jau ļāva pietuvoties līdz mikroskopa cienīgam palielinājumam.
