Vulkāni un lavas lauki, geizeri un milzu ūdenskritumi, balti sniegotas kalnu virsotnes un melnas pludmales smiltis, vaļi okeānā un neskaitāmu putnu sugu kolonijas krasta klintīs, verdošu sēravotu platības ar nopietniem brīdinājumiem nepārbaudīt temperatūru uz paša ādas un Zilā lagūna kā dabas un cilvēka kopradīts brīnums siltai peldei mītiskas ainavas ieskautā baseinā. Tā ir Islande – Eiropas otra lielākā salu valsts, kuras savdabības apjausmai, pēc nopietnāku ceļotāju aplēsēm, vajadzētu vismaz mēnesi laika. Mums tās bija neaizmirstamiem iespaidiem bagātas nepilnas septiņas dienas.
Fizisku šķēršļu nokļūšanai iecerētā ceļojuma galamērķī mūsdienās tikpat kā nav – taisni vai ar līkumu, ar lidmašīnu vai kuģi iespējams nonākt jebkurā galapunktā, vismaz Islandē jau nu noteikti. Kā papildu iedrošinājums un atbalsts mūsu nelielajai triju bijušo kolēģu kompānijai šoreiz ir ceturtais kolēģis, kurš jau pusgadu šajā valstī strādā, un zemo cenu lidsabiedrība, kas februārī izsludinājusi ap Jāņiem gaidāmos tiešos lidojumus par “atklāšanas cenām”. Kad lidmašīnas biļete kabatā, atkāpšanās vairs nav, un atliek vien turpināt kalkulāciju ar nākamajiem jau krietni lielākiem izdevumu rēķiniem – par naktsmītni, auto īri, apdrošināšanu, degvielu un visu citu ar uzturēšanos un tūrisma objektu apmeklējumiem saistīto. Meklējot un internetā salīdzinot ziņas par cenām, kļūst skaidrs, ka tās aug gan pa gadiem, gan sezonas griezumā un mēs būsim kārtējā kulminācijas punktā. Tātad – šai vasarai vairs nekādu citu prioritāšu.
Spraugā starp Ameriku un Eirāziju
Kā vēsta ģeogrāfiskie un tūrisma informācijas avoti, 103 000 kvadrātkilometru lielā sala ik gadu kļūst par dažiem kvadrātmetriem lielāka, un tas notiekot jau kopš tās rašanās pirms 25 miljoniem gadu. Salas ziemeļaustrumu daļa atrodas uz Eirāzijas, bet dienvidrietumu daļa – uz Ziemeļamerikas kontinentālās plātnes, kas attālinās viena no otras, iežiem ik pa laikam plīstot un spraugai no jauna piepildoties ar zemes dzīlēs nokaitētu, bet pēcāk bazalta klintīs sacietējušu masu. Edgars ir izpētījis, ko no sava naktsmītnes punkta galvaspilsētā Reikjavikā varam atvēlētajās dienās sasniegt, un pirmā apsveicināšanās ar Islandi notiek tieši šajā spraugā starp abām tektoniskajām plātnēm.
Tingvellira – tā (aptuveni tā, jo islandiešu valodu latviskā izrunā grūti pārlikt) sauc vietu, kurai ir nozīmīga loma arī Islandes valsts veidošanā. 930. gadā tur sanāca pirmā tautas sapulce jeb Altings, un turpmākos 332 gadus pēc toreizējās laika skaitīšanas “katras vasaras desmitajā nedēļā” no klints tribīnes tika pasludināti likumi un spriesta tiesa. 1000. gadā pēc Altinga lēmuma pagāni miera ceļā pieņēma kristīgo ticību (pēc pēdējo gadu statistikas 82 procenti islandiešu ir luterticīgie). 1262.–1264. gadā iekšējo nesaskaņu un kara rezultātā Islande nonāca Norvēģijas, bet vēl simts gadu vēlāk – Dānijas karaļa pakļautībā. Altings savu darbību, gan tikai ar padomdevēja tiesībām, atjaunoja Reikjavikā 1843. gadā, 1918. Islande atguva pašnoteikšanās tiesības iekšējās lietās, un tikai 1944. gada 17. jūnijā vecajā tautas sapulces laukumā Tingvellirā valsts tika pasludināta par neatkarīgu.
No tālienes redzamā Tingvalla baznīca iepriekšējās vietā celta 1860. gadā. Nacionālā parka aizsardzībā atrodas arī Tingvalla ezers, pa kuru vasarā varot izbraukāties ar airu laivām, taču tik rimtai laika pavadīšanai gan mūsu grafikā nav vietas.
Pie geizeru ciltstēva
Ceļš uz Haukadalur jeb Piekūnu ieleju ar karstajiem avotiem ved pār vientulīgiem lavas laukiem, kuros retās puķītes liekas gluži vai kā sveiciens no Latvijas. Daudzviet arī turpmāk redzēsim starp klintīm iespraukušos zaļojošus un ziedošus augus, kas atgādina pie mums sastopamos un, kas zina, varbūt arī ir tie paši, tikai citas zemes iespaida mazliet pārveidoti.
Karsto avotu laukā, izrādās, rodama arī starptautiski pazīstamā vārda geizers (islandiski geysir) izcelsme. Par Lielo geizeru jeb Stori dēvētais, kas savulaik esot šāvies pat līdz 60 metru augstumā, tagad gan aprimis, toties daudzajiem vērotājiem par prieku ik pa brīdim stāvus gaisā savus mutuļus izverd viņa jaunākais brālis Strokurs. Maira labākā fotokadra meklējumos to apstaigā no visām pusēm, un pacietība nes arī rezultātu – bildi “visā augumā”.
Desmitiem metru augsti un plati
Starp daudzajiem Islandes ūdenskritumiem ievērojams ir Gullfoss jeb Zelta ūdenskritums. Saulainā laikā tas, kā stāsta, lejas zeltā un pāri ūdenim atmirdz varavīksnes loks. Mums iegadījies nedaudz pelēcīgāks dienas brīdis, taču iespaids vienalga varens. No Langjokula un Hofsjokula ledājiem izplūstošā Hvitas (Baltā) upe vispirms krīt pār slīpu 11 metru augstuma klātni, tad gāžas no 21 metru augstas klints un aizplūst tālāk aptuveni 70 metru dziļā šaurā klinšu kanjonā. „Kas tur liels, Ventas rumba Kuldīgā toties ir platākais ūdenskritums Eiropā,” atjokoju uz Edgara mēģinājumu noskaidrot mūsu pirmos Islandes ūdenskritumu iespaidus, taču skaidrs, ka te jūtami valda pavisam citi zemes un ūdens spēki.
No nākamajās dienās redzētajiem atmiņā paliekošs ir 62 metrus augstais un 15 metru platais Skogafoss. Iespaidīgais kritums tā vien vilina uzkāpt augšā un paskatīties, kas notiek tur. Sānos pārmaiņus no koka un metāla režģa izbūvētās vienkāršās kāpnītes to atļauj, un daudzi arī tās izmanto. Tostarp bariņš nūjotāju, kas tūlīt pat gatavi doties tālāk, kur ved, pēc viņu teiktā, lieliski kājāmgājēju maršruti ar skaistām ainavām. Kā sīka skudriņa tālu lejā vīd mūsu maršruta „direktors” Edgars, un turpat arī īrētais pārvietošanās līdzeklis uz četriem riteņiem, kas mūs vedīs uz citām, jādomā, ne mazāk ainaviskām vietām. Nokāpušas lejā, pie netālās telts sastopam kādu rīdzinieku, kurš pastāsta savus kājāmgājēja piedzīvojumus. Nosoļojuši paredzētos kilometrus, bet telti nav varējuši uzsliet, jo sniegs pāri ceļiem. Nācies iet vēl tikpat lielu gabalu, līdz Skogafosa pakājē nonākuši jau rītapusē. Vakars, nakts vai rīts šajās dienās tūristiem Islandē gan ir tikai noguruma pakāpes jēdzieni, jo tumsa neiestājas.
Īpašs starp ūdenskritumiem ir arī Seljandsfoss – vienīgais, kuram var iziet pa apakšu. Nekāds dižais skats gan slapjajā un ūdens miglas piesātinātajā „kabatā” nav baudāms, tāpēc jo sparīgāk gribas pa dubļu aplipušajiem akmeņiem atgriezties ārpusē.
Vaļi okeānā, laša kriksis uz šķīvja
Izbraukumus vaļu vērošanai okeānā piedāvā vairākas firmas, un dažas no tām arī turpat Reikjavikā. Kamēr Edgars ir darbā, mēs ar kuģīti dodamies vaļu medībās. Protams, ar fotoaparātiem, taču, kā pastāsta gids, atsevišķu vaļu sugu medības Islandē joprojām ir atļautas un tūristiem iespējams nobaudīt arī šā ūdensdzīvnieka gaļu. Diena ir saulaina, un vairākus milzeņus vai, pareizāk, to muguras, galvas vai astes mums izdodas ieraudzīt. Paņēmiens vienkāršs: jālūko vietā, kur pēkšņi sapulcējas ūdensputnu bars, – tur tad arī iznirs valis, kurš dala barību ar lidoņiem. Atpakaļceļā gids apstiprina, ka mums ar vaļiem paveicies pēdējā mēneša laikā vislabāk. Šķiet, viņam var ticēt, jo visos vērošanas piedāvājumos ir atruna par nākamo braucienu bez maksas, ja vaļus tomēr neizdodas redzēt.
Par vaļa maltīti restorānā nesapņojam. No rīta paēsta auzu putra, vakarā Edgars sola cienāt ar ceptu mencu, tomēr daudzās kafejnīcas, kas saulainajā dienā izpletušas savas teritorijas visā ostmalas ieliņu platumā, tā vien vilina nobaudīt kaut ko „vietēju”. Sarēķinājušas tūkstošus šurpu turpu, Maira un Ligita izšķiras par lasi ar dārzeņiem (ap 1800 ISK), es par grauzdētām maizītēm ar lasi, sieru un kaut ko vēl virsū (1100 ISK – ap 9 EUR). Nepaiet ne pusstunda, kad ēdiens ir klāt. Maizes kā maizes, bet galdabiedrenēm par latviskai ēdiena izpratnei neatbilstošo porciju īsts apjukums. Mairu mikroskopiskais laša gabaliņš ir tā aizvainojis, ka viņa no tā atsakās. Ligita, noskaidrojusi, ka solītais puķkāposts ir zem šķēlītes redzamā lāpāmadatas resnuma strēmelīte, tomēr izlemj pieklājībai par labu. Kā piedzīvojumam arī šai situācijai nav ne vainas, pēc pāris dienām par to izsmejamies līdz asarām.
Toties zvejniecības ostas pilsētiņā Grindevikā atļaujamies lobstera zupu par 2000 kronām. Virumu var pats iesmelt no katla, turpat līdzās pēc vēlmes arī maize un termoss ar kafiju, kas ietilpst piedāvājumā. Viss garšīgs un sātīgs, nav vārdam vietas.
Putni – kauslīgie un darbīgie
Baznīciņa lauka vidū līdzās kalna vai vulkāna nogāzei Islandē nav nekas neparasts, un tomēr kā celtnes arhitektūra, tā fons aizmugurē katrreiz citāds. Vienu tādu patālāk no ceļa Maira grib iemūžināt, un apturam auto, lai paietu tuvāk. Tad arī sākas tracis, ko laikam jau savu ligzdu aizstāvībai saceļ kaut kādi zīriņu līdzinieki, uzgriezdami Hičkoka filmas cienīgu virpuli. Intereses pēc piestāj vēl vairākas mašīnas, pabrauc arī tuvāk. „Ja jums ir apdrošināšanas polise, varat kāpt ārā,” pārmiju pa smaidam ar iekšā sēdētājiem, bet pēc pāris soļiem – tankš! – sajūtu pamatīgu cirtienu pakausī. Kad vēl pēc brīža Maira ielūkojas zem manas kapuces, asinis jau notecējušas līdz apkaklei. Pats pušums gan no knābja niecīgs un drīz vien arī tikai smieklu vērts.
Putnu sugu Islandē mīt vairāk par trim simtiem, un ne jau katrs tev tūlīt klups krāgā. 73 sugu pārstāvji salā ligzdo regulāri, sešas izmanto to kā atpūtas vietu pārceļošanas laikā, 30 gājputnu sugas pavada vai nu vasaru, vai ziemu, vēl dažas uzturas šad un tad. Pie pēdējiem pieder arī interesantie Atlantijas tuklīši ar oranžajiem knābjiem. Veikli nirēji un zivju ķērāji, kuru vērošanai tiek piedāvāti pat speciāli izbraucieni uz pāris tuvējām saliņām okeānā, kur tie mēdz apmesties pārošanās un ligzdošanas laikā. Pēc tūrisma ceļvedī minētā, tuklīši mīt arī Reikjanesas pussalas krasta klintīs, līdz kurām no ceļa ap 40 minūšu gājiens pāri smilšu un akmeņu laukiem. Redzēt oranžknābjus gribas tik ļoti, ka brienam ar. Klintis tiešām iespaidīgas, dažādi putni sēž, katrs aizņēmuši savu pienākošos (vai varbūt izkaroto) mājvietu kādā no daudzajiem stāviem, taču no tuklīšiem ne vēsts. Edgars gan vienu ar binokli ierauga lidojam, bet tas arī viss. Būs vien jādodas kuģīša izbraukumā, ko pēdējā dienā arī izdarām.
Ceļojums uz zemes centru
Islandes vēsturi rakstītā un uzskatāmā veidā izzinājām Brīvdabas muzejā. Silto ūdeni baudījām zem klajas debess Reikjavikas pašvaldībai piederošajā lieliski labiekārtotajā ģeotermiskajā peldvietā Laugadarslag (Zilajai lagūnai apgājām apkārt, jo ieejas biļetes izrādījās izpārdotas internetā jau vismaz mēnesi iepriekš). Par vulkānu varenību prātojām pie pasakainas krāsu gammas pielietā Kedir krātera. Galvaspilsētas panorāmu vērojām no Perlana – ap ūdenstorni arhitektoniski izveidota kultūras un izstāžu centra – augstumiem. Daudz kas no septiņās dienās redzētā un pieredzētā būs saglabājies fotogrāfijās, vēl vairāk – spilgtās atmiņās, kuras tā vien rosina vēl ko vairāk par šo zemi izzināt. Sestdien TV programmā uzmanību pievērš kādas „asa sižeta piedzīvojumu filmas” anotācija. „Ceļojums uz zemes centru”. Citkārt būtu paslīdējusi garām, taču ceļojums sākas Islandē, un daži nu jau pazīstamie sākuma skati pamazām ievelk līdzi galvenajam varonim profesoram arī pazemē. Neticami notikumi seko cits citam, līdz pētnieki izkļūst virszemē jau Itālijā. Teiksmaini un mazliet smieklīgi. Fantastika Žila Verna garā. Bet ko var zināt? Arī paši islandieši taču brīžam nav īsti droši par to, kas notiek viņu zemes dzīlēs, kā to regulēšanā iesaistās troļli, elfi un kā varenie kosmosa spēki.
