Tas sākās pirmdienas rītā, kad atnācu uz darbu. Kolēģiem bija par ko runāt un smiet, bet es paliku aiz strīpas.
Tas sākās pirmdienas rītā, kad atnācu uz darbu. Kolēģiem bija par ko runāt un smiet, bet es paliku aiz strīpas. Pamatoti jutos nedaudz vainīga, jo arī citu paziņu un draugu sarunā nevarēju iesaistīties. Likās, ka pēkšņi viss apstājies, esmu tik daudz ko nokavējusi. Visus cilvēkus vienoja iepriekšējās dienās, pareizāk sakot naktīs, redzētais, pārdzīvotais, aizrautīgi vērojot nu jau valsts nozīmes notikumu – hokeja mačus ziemas olimpiskajās spēlēs.
Jāteic, ka hokeja laikā visi cilvēki atklāja, ka ir emocionālas būtnes, kaut arī ikdienā citādās situācijās cenšas to noslēpt. Skatos, pretī nāk kolēģis ar hokeja fana neiztrūkstošo atribūtiku – līdzjutēja «uniformu». Jautāju, vai olimpiādes laikā viņš tērpsies šādi, bet īstenais fans priecīgs (par mūsējo uzvaru spēlē pret Austriju un spraigo cīņu pret Slovākiju) atbild: «Nē, man vienkārši pēc spēles neiznāca laika pārģērbties!» Ikdienas rutīnu nomainīja satraukuma un cerību pilnā sportiskā aura. Taisni vai brīnums, ka hokejs gluži kā milzīgs atvars spējis paraut sev līdzi tik daudz «mūsējo». Un es nogulēju! Atmiņā ataust nedēļas sākumā piedzīvotais. Skaidrs ir viens – tā tas vairs nevar turpināties.
Sporta drudzis pieņemas spēkā, jo jau nākamajā naktī – izšķirošā spēle pret Vāciju. Visapkārt dzird cilvēkus runājam: «Ak dievs, šonakt atkal būs visi nervi beigti! «Mobile», «Tonuss» un Ledus halle – kur laižam? Rīt smaga darba diena, bet šonakt taču «hoķis»… Hm, ko teikt šefam?…»
Viss, celšos un iešu līdzi pūlim. Es kāda atkritēja, vai? Domāts – darīts. Tika iegādāti uzkožamie, modinātājpulkstenis uzstādīts uz četriem rītā, un atlika vien gaidīt lielo notikumu. Vispirms jau pēc draudzenes ieteikuma pieskrēju pie loga skatīties, kā pretējo māju logos arī pamazām iededzas gaisma un tiek ieslēgti televizori. Lepnums par to, ka piecēlos, lai patriotiski atbalstītu savējos, sita augstu vilni un ļāva nosodoši ieskatīties tajos logos, kuros televizorus darbojamies tomēr neredzēju.
Un nervus kutinošā spēle varēja sākties. Pagāja pirmais puslaiks, un pieķēru sevi lēnām laižamies miegā. Tikai komentētāja balss toņa un intonācijas maiņa atbilstoši notiekošajam ledus laukumā lika brīžam satrūkties, jo tomēr gribējās, lai mūsējie uzvar. Spēles beigas aizgāja secen, un no rīta ar milzīgu nožēlu vajadzēja secināt, ka neesmu šīs spēles fans, bet tas lai paliek noslēpums, jo būt līdzjutēju barā ir pārāk saviļņojoši un interesanti, lai pasākumā nepiedalītos. Tādēļ ar nepacietību gaidu, kad tuvosies jaunā «sērga» – pasaules čempionāts hokejā.
