Ārsta sertifikātu šobrīd var saukt par vienīgo pacientu tiesību aizstāvības mehānismu Latvijā.
Ārsta sertifikātu šobrīd var saukt par vienīgo pacientu tiesību aizstāvības mehānismu Latvijā. Tā ir vienīgā garantija, ka, griežoties pēc medicīniskās palīdzības, saņemsim to no kvalificēta speciālista. Taču joprojām nav nekādu prasību par to, kā un kur šī palīdzība tiek sniegta. Pašlaik Ministru kabinetā tiek izstrādāti ārstniecības iestāžu sertifikācijas noteikumi. To apspriešana ir izraisījusi asas diskusijas gan speciālistu vidū, gan arī plašākā sabiedrībā. Kāpēc sertifikācija ir vajadzīga un kāds ir tās mērķis, stāsta Labklājības ministrijas Ārstniecības departamenta vecākais referents Guntis Liepiņš.
Ārstniecības iestāžu sertifikācija ir vērsta pirmām kārtām uz to, lai garantētu kvalitāti, minimālo kvalitātes līmeni visās ārstniecības iestādēs – neatkarīgi no to atrašanās vietas un īpašuma formas. Sertifikācija ir pacienta aizstāvība. Ja ārstniecības iestāde būs sertificēta, pacientam tiks dotas vismaz minimālas garantijas, ka pakalpojumi, ko viņš šeit saņems, atbildīs noteiktām prasībām. Šajā gadījumā sertifikācijā netiek vērtēts pats pakalpojums, bet apstākļi tam, lai šis pakalpojums būtu kvalitatīvs.
Vai ir pamatots viedoklis, ka pēc sertifikācijas varētu tikt slēgtas daudzas mazās lauku slimnīcas, kas neatbildīs noteiktajām prasībām?
Sertifikācija nekādā ziņā nav vērsta uz to, lai kaut kādā veidā regulētu ārstniecības iestāžu skaitu, un tās mērķis nav kaut ko slēgt un kādam kaut ko aizliegt. Mēs apzināmies, ka sniegto pakalpojumu kvalitāte bieži vien ir samērā zema, un, labi zinot, kādām vajadzētu būt prasībām, tomēr tiek ņemta vērā reālā situācija un netiek izvirzītas tādas prasības, kuras nav iespējams izpildīt. Tai pašā laikā šīs prasības ir tādas, lai traucētu strādāt nekvalitatīvi un pavirši. Nedomāju, ka Latvijā būs daudz tādu ārstniecības iestāžu, kas šīm prasībām neatbildīs. Komisijā, kas izstrādā ārstniecības iestāžu sertifikācijas noteikumus, ir pārstāvētas arī mazās slimnīcas, un obligātās prasības atbilst mazas lauku slimnīcas vai zonālās slimnīcas vispārējai nodaļai, kur ārstējas dažāda profila slimnieki. Ārstēšanai šādā iestādē ir tikai divi ierobežojumi: tur nevar ārstēties slimnieki, kam vajadzīga intensīva terapija, un slimnieki, kam nepieciešama ķirurģiska palīdzība, jo to tur nevar nodrošināt.
Cita puse šim jautājumam ir tā, ka slimnieku ārstēšana mazajās slimnīcās izmaksā daudz dārgāk nekā lielajās. Apkalpojošais personāls, salīdzinot šo cilvēku skaitu ar pacientu skaitu, ir lielāks, bet sniegtās palīdzības kvalitāte neapšaubāmi mazajās slimnīcās ir zemāka. Izveidojusies situācija, ka liela daļa finansējuma aizplūst šim zemākajam līmenim ar vismazāko efektivitāti. Bieži šādās slimnīcās ārstējas slimnieki, kas tur atrodas lielākoties tāpēc, ka viņiem vajadzīga sociāla palīdzība, viņi ir veci un vientuļi. Nākotnē vienas daļas šo slimnieku ārstēšana būtu jāuzņemas ģimenes ārstam un viņi varētu ārstēties mājās, nevis slimnīcā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc būtu jēga pašreizējās slimnīcas, kur cilvēki vairāk saņem sociālo aprūpi un minimālu ārstēšanu, pārprofilēt par sociālām iestādēm, kur var strādāt arī medicīnas māsa un konsultēt ģimenes ārsts vai vietējās ambulances ārsts. Netiktu tērēti līdzekļi, kas domāti tieši ārstēšanai.
Vai sertifikācija varētu padarīt dārgākus ārstniecības iestāžu pakalpojumus?
Pirmkārt, pašas sertifikācijas izmaksas nebūs lielas, otrkārt, lai arī patlaban nav skaidrs, pēc cik ilga laika notiks atkārtota sertifikācija, šis cikls noteikti būs vairāku gadu garumā. Pacients būs tikai ieguvējs, jo, ja arī kaut kāda summa būs jāsamaksā par darbu, kas tiek padarīts, sertificējot ārstniecības iestādi, pacients tomēr iegūst sakārtotu materiāli tehnisko bāzi un kvalificētu apkalpojošo personālu. Runājot par dažādiem ārstu prakses veidiem, nav noslēpums, ka ir vietas, kur strādā ne paši godprātīgākie cilvēki un kur darbs tiek veikts ne pašā labākajā līmenī. Šāda sertifikācija, kas attiecas ne tikai uz slimnīcām, bet arī uz ārstu praksi, speciāliem terapijas kabinetiem un citām iestādēm, kas paredzētas Ārstniecības likumā, vienai daļai negodprātīgu, nepietiekami izglītotu vai vienkārši nemākulīgu ārstniecības darbinieku liks vai nu šīs iestādes sakārtot, vai aizvērt.
Ja kāda ārstniecības iestāde pēc sertifikācijas būs jāslēdz, kas notiks ar tās darbiniekiem?
Pirmām kārtām iestāde, kas veiks sertifikāciju, nekādā ziņā nebūs tiesīga kādu slēgt vai neslēgt. Konstatējot neatbilstību obligātajām prasībām, tiks dots trīs mēnešu laiks šīs neatbilstības novēršanai, šajā laikā netiks pārtraukts iestādes darbs. Pastāv arī apelācijas tiesības, ja iestādes vadība nepiekrīt sertifikācijas rezultātiem. Par kādas iestādes slēgšanu drīzāk būs jālemj pašiem, novērtējot, cik lieli kapitālieguldījumi vajadzīgi, lai uzlabotu ārstniecības iestādes darbu. Ja būs daudz tādu iestāžu, kuras nevarēs sakārtot atbilstoši sertifikācijas prasībām, būs jāveido valsts programma, lai izlemtu, ko tālāk darīt šo iestāžu darbiniekiem.
Kas varēs veikt ārstniecības iestāžu sertifikāciju?
Pašlaik šāda iestāde ir tikai viena – Veselības statistikas, informācijas un medicīnas tehnoloģiju centrs. Tomēr skaidrs, ka viena sertificējošā iestāde šobrīd nevar nodrošināt visu Latvijas ārstniecības iestāžu sertifikāciju, jo tas ir pārāk liels apjoms. Tāpēc neapšaubāmi, ka būs vēl citas sertificējošas iestādes un nekāda monopolsituācija te nevarētu rasties. Protams, arī sertificējošajām iestādēm ir jāatbilst zināmām prasībām, tas ir, tām jābūt akreditētām. Turklāt sertificējošajām iestādēm būtu jābūt neitrālām, jo nevar sev izstrādāt noteikumus un tad paši novērtēt atbilstību tiem.
Cik ilgs laiks būtu vajadzīgs, lai sertificētu visas ārstniecības iestādes Latvijā?
Ņemot vērā, ka slimnīcu skaits ir pietiekami liels, tad, lai izdarītu novērtēšanu nopietni un rūpīgi, nevis tikai «ķeksīša» pievilkšanai, būtu nepieciešams vismaz gads, varbūt pat vairāki gadi. Iespējams, būs jālabo Ārstniecības likums, kas paredz, ka no 1998. gada 1. marta ar ārstniecību var nodarboties tikai sertificētas iestādes. Šādi sertifikācijas noteikumi Latvijā tiek izstrādāti pirmo reizi, un mums trūkst, ar ko salīdzināt. Protams, medicīnas iestādes tiek akreditētas arī citās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, ASV, Kanādā. Taču mēs šobrīd nevaram ņemt par pamatu viņu standartus. Bet nenoliedzami, ka ārstniecības iestāžu sertifikācija Latvijā būs liels solis uz priekšu pacientu tiesību aizsardzībā.
