Kolhoza un paju sabiedrības «Avangards» 60 gadu jubilejas salidojumā uz vienu dienu varēja atgriezties pagātnē.
Bērvircavas tautas namā bija radīta īsta kolhoza laiku atmosfēra – ar sarkaniem karogiem, komjauniešu zīmētām sienas avīzēm, senām fotogrāfijām. Kas ir kolhozs? Kas ir kolhoznieks? Jauniešiem šie vārdi vairs neko neizsaka vai kļuvuši par lamuvārdiem, ar ko apzīmēt no mūsdienu dzīves atpalikušus lauciniekus. Manas paaudzes cilvēkiem tā bija bērnība un skolas gadi – kilometriem garo biešu vagu ravēšana, vasarā – siena talkas, bet rudenī devāmies vākt kartupeļus. Taču mūsu vidū ir vēl daudz cilvēku, kuriem tā bija viņu jaunība – skaistākais laiks dzīvē, citam – smagā darbā pagājis mūžs, ko tomēr atceras ar prieku un gandarījumu. Tagad kolhozu laiki aizgājuši uz neatgriešanos, bet ko esam ieguvuši vietā? Vai par jauniegūto brīvību nemaksājam pārāk dārgi – ar bezdarbu, nemitīgu cīņu par izdzīvošanu, atsvešināšanos, ideālu trūkumu? Par to sarunas vedās arī «Avangarda» jubilejas pasākumā.Kopā dzīvošanas laiks«Tas bija mūsu mērķis – uz vienu dienu «iziet ārā no šodienas» un atgriezties laikā, kad cilvēki jutās droši, par viņiem gādāja, bet arī ierobežoja. Gribējām reanimēt šo sajūtu. Tagad tas ir retro. Par to var pasmieties, bet tas bija tāds laiks un ne jau viss bija slikts. Toreiz ideoloģija bija augstā līmenī, tagad tās nav vispār. Ķer, grāb, ko vari, pasper kādu malā, ej pāri līķiem – tāda ir mūsdienu pasaule. Cilvēkiem tas nepatīk. Tas ir tukšums, ko nevar aizpildīt,» saka Jolanta Knope, zemnieku saimniecības «Rudeņi» saimniece, viena no salidojuma rīkotājām. Kas bija kolhozs «Avangards»? Vairāk nekā 5000 hektāru zemes, ap 500 strādājošo, lauki, kūtis, mehāniskās darbnīcas, siltumnīcas, kultūras nams, ēdnīca un vēl daudz kas cits, bez kā nebija iedomājama dzīve. Kolhozs «Avangards» bija viens no labākajiem Jelgavas rajonā, savas pastāvēšanas 40. gadā sasniedzot augstus – 4000 un 5000 litru – izslaukumus no govs. Taču galvenais bija īpašā kopā dzīvošanas sajūta – kā jau laukos, kur citi par tevi zina vairāk nekā tu pats. Par to klātesošajiem atgādināja arī pēdējais kolhoza priekšsēdētājs Pēteris Knope, gan piebilstot, ka negribot izskaistināt to laiku.Agrākā «Avangarda» galvenā agronome Gunta Kravale kolhoza gadus, kas bijusi viņas jaunība, atcerējās kā laiku, kad visi dzīvoja paēduši, apģērbušies un arī turējusies nauda, par ko skolot bērnus. Deviņdesmito gadu vidū, kad paju sabiedrība likvidējusies, cilvēkiem, līdzīgi kā tagad, nav bijis darba, toties bijusi cerība. Daudzi atraduši citu darbu, dzīve sakārtojusies, kalti nākotnes plāni, taču pašreizējā situācija radot nopietnas bažas – ko darīt, kā dzīvot tālāk. Cilvēkiem pamati brūk zem kājām, jo nu brūk visa valsts!«Dzelžu večus», kā toreiz dēvēja inženierus, kuri vadīja mehanizatoru darbu un atbildēja par to, lai tehnika būtu kārtībā, salidojumā pārstāvēja viens no rajona sabiedriski aktīvākajiem zemniekiem Uldis Caune. Viņš atcerējās, ka tehnikas parks tolaik «Avangardā» bijis liels – 106 mašīnu un 110 traktoru vienību. Taču cilvēki ne tikai strādājuši, bet pratuši arī atpūsties. Galvenais, kas viņam palicis atmiņā, – vienotības izjūta. Un tas, ka pēc gandrīz 20 gadiem, kopš kolhoza vairs nav, bijušie kolhoznieki vēl spēj sanākt kopā un ieskatīties cits citam acīs, arī par daudz ko liecinot. U.Caunem nekad neesot nācies kaunēties par to, ka viņš ir no «Avangarda».Lopkopēju verga darbsTiem, kas žēlojas, ka tagad dzīve ir grūta, nepiekrīt «Avangarda» bijusī galvenā veterinārārste Mairita Dūze. Viņa kopā ar vīru Ojāru, kas bijis galvenais zootehniķis, kolhozā ieradusies 1957. gada 5. maijā. «Bija laiks, kad trūka barības, govis kārām striķos, bet soli pa solim sasniedzām izcilus rezultātus,» atcerējās veterinārārste, kas bijusi barga un prasīga priekšniece, bet citādi nevarējis. Viņa pateicās par darbu visiem lopkopējiem, kuri sevišķi kolhoza sākumā darījuši verga darbu – fiziski smagu, netīru, no agra rīta līdz vēlam vakaram, bez brīvdienām, neatlicinot laiku bērnu audzināšanai. Taču kolhoza ballēs un pasākumos slaucējas un lopkopes pārvērtušās līdz nepazīšanai – kļuvušas par skaistām dāmām vakarkleitās. Visi bijuši jautri, dziedājuši. M.Dūze pasākumā nolasīja arī trīs dzejoļus, veltītus kolhozam un bijušajiem darbabiedriem.Kolhozam bija vairākas palīgnozares – sporta zirgu audzēšana un dārzniecība, par ko atgādināja šo nozaru vadītājas. Celtniecības nozari pārstāvēja Alfrēds Skuja. Viņš atcerējās, ka vadījis 30 cilvēku kolektīvu. No tolaik uzceltā 50 procenti sadzīves ēku vēl saglabājušās, bet ražošanas būves pazudušas. Žēl, ka pa šiem gadiem nekas jauns neesot uzcelts – vien pāris angāru un graudu kaltes. Toreiz būvēja par tūkstošiem, tagad – par miljoniem, piebilda sirmais vīrs.Ļoti nozīmīgs veidojums bijusi kolhoza grāmatvedība. Pirmie kolhoza grāmatvedības dokumenti glabājušies Cecīlijas Krēģeres virtuves skapītī, bet grāmatveži rēķinājuši, skaitot uz kauliņiem, – tā varot vispareizāk saskaitīt.Jaunu izaicinājumu laiks«Avangarda» salidojumā piedalījās arī tur dzimušais, augušais, joprojām dzīvojošais un savulaik desmit gadu kolhoza galvenā inženiera amatā nostrādājušais tagadējais Jelgavas mērs Andris Rāviņš. Viņš «Ziņām» sacīja, ka toreiz un tagad esot nesalīdzināmi lielumi – pavisam atšķirīgas īpašuma attiecības, cita attieksme pret darbu un cilvēku attiecībās zudis kolektīvisms. Taču kolhoza laiks iemācījis domāt, kā no nekā dabūt gatavu kaut ko. A.Rāviņam gan esot žēl, ka daudzi cilvēki neesot atraduši savu vietu dzīvē, visapkārt daudz negatīvisma. Taču laiks, kad vienmēr kāds par tevi rūpēsies, pagājis – šodien viss jādara pašam. Domes priekšsēdētājs salidojuma dalībniekiem vēlēja pašreizējo situāciju uztvert kā jaunu izaicinājumu laiku, kad svarīgs kļūst domu un iekšējais garīgais spēks. Uzziņai Kolhozs ir kolektīva saimniecība, kuru piespiedu veidā viensētu vietā organizēja sociālistiskajā lauksaimniecībā. Pirmos kolhozus Latvijā noorganizēja 1946. gadā, un to veidošanu pamatā pabeidza 1950. gadā. Kolektivizācijas laikā 1949. gadā notika plaša zemnieku u.c. iedzīvotāju izvešana uz PSRS austrumu rajoniem. Kolhozu vadīja priekšsēdētājs un valde, ko ievēlēja pēc PSKP rajona komitejas norādījumiem. Kolhoza apstrādājamā zeme bija valsts īpašums, bet pārējie ražošanas līdzekļi, izņemot kolhoznieka sētas sīko inventāru (mājputnus, vienu govi, dažas aitas un cūkas), atradās kolektīvā īpašumā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas lielākā daļa kolhozu pārveidojās par paju sabiedrībām.Avots: Ekonomikas skaidrojošā vārdnīca. Rīga, «Zinātne», 2000.Kolhozs «Avangards» atradās Jelgavas rajona Sesavas pagastā, tagadējā Bērvircavā. Tā dibināšanas protokols parakstīts 1949. gada 30. janvārī. Kolhozs, jau pārveidojies par paju sabiedrību, beidza pastāvēt 1995. gadā, kad tā manta tika sadalīta bijušajiem biedriem.
