Kādā pavisam ikdienišķā dienā viņa, vīram zem rokas, devās uz autoostu, lai brauktu uz darbu. Abi pārmija ierastas frāzes, kad viņa paskatījās uz kādu vīrieti nejauši.
Kādā pavisam ikdienišķā dienā viņa, vīram zem rokas, devās uz autoostu, lai brauktu uz darbu. Abi pārmija ierastas frāzes, kad viņa paskatījās uz kādu vīrieti nejauši. Ar šo brīdi sākās pārmaiņas viņas dzīvē. Sākumā neapzinātas. Ieskatoties svešā vīrieša acīs, viņas ķermenim cauri izskrēja trīsas un likās, ka sācies iekšējs izvirdums. Viņa saprata, kāpēc kaut kas tāds noticis. Šīs acis viņa bija redzējusi agrāk. Bet kur? Pamazām atausa atmiņā pirms daudziem gadiem sapnī redzētais vīrietis bez sejas, tikai izteiksmīgas acis. Tās it kā teica: «Tagad ir slikti, bet pagaidi, viss mainīsies. Gan jau atkal būs labi.» Un tagad viņai atkal bija iespēja ielūkoties šais acīs, tikai šoreiz viņa redzēja arī seju sava sapņu vīrieša seju.
Tādu pirmo tikšanās reizi ar savu tagadējo vīru atceras Daiga Preisa.
Daiga un Māris – sešu bērnu vidū
Daiga pašlaik par savu darbavietu sauc Dobeles lielo ģimeņu centru «Jumis». Viņa ir šā centra vadītāja. Pašai mājās ir seši bērni. Dzīvē ir gājis raibi. Savu dzīvesstāstu viņa piekrita stāstīt arī «Zemgales Ziņām».
Un tā devāmies uz vienu no Dobeles deviņstāvu ēkām, kur pēdējā stāvā mīt Preisu ģimene. Mūs sagaidīja Daiga ar savu vīru Māri, pusotru gadu vecais Daniels, ko ģimenē mīļi sauc par onku, jo viņš esot tāds ļoti nopietns cilvēkbērns. Turpat bija arī četrus gadus vecā Spulga, astoņgadīgā Rota un divas skolnieces Dina un Nora. Klāt nebija tikai divpadsmitgadīgās Leldes.
Pie kafijas tases Daiga kopā ar Māri atcerējās laiku, kad viens otru satika, iepazina un iemīlēja. Tas notika aptuveni pirms četriem gadiem, kad Daiga dzīvoja ar savu bijušo vīru un audzināja piecus bērnus, nenojauzdama, ka šai ģimenei paredzamas tik ātras beigas.
Vīrs uzsēžas uz divriteņa un aizbrauc
Daiga to laiku atceras ar skumjām, jo lielākā daļa mājas darbu gūlās uz viņas pleciem. No ērta četristabu dzīvokļa Tērvetē viņi bija pārvākušies dzīvot uz divistabu dzīvokli Dobelē, jo vīrs te bija atradis piemērotāku darbu. Tā viņi dzīvoja divās istabās – pieci mazie, Daiga ar vīru un smagi slimā Daigas mamma. Viņas dzīve droši vien izskatījās laimīga. Bet ārējais iespaids mēdz būt maldinošs.
Mazpamazām atklājās, ka vīrs tikai mēģina būt līdzvērtīgs Daigai. Bet patiesībā viņu domas daudzos aspektos atšķīrās. Sākās nesaskaņas ģimenē. Meklējot dzīvē mieru un mīlestību, Daiga ķērās pie pēdējā salmiņa – iesaistījās sektā, kur, kā izrādījās, dzīves jēgu meklēja arī Māris. Un tā viņi satikās vēlreiz. Ļoti ātri abi saprata, ka viņu domas sakrīt, uzskati daudzās lietās ir līdzīgi. Mazpamazām abi kļuva par labiem draugiem. Viss vēl vairāk nostiprinājās, kad Daigas vīrs uzsēdās uz divriteņa un aizbrauca, neteikdams ne vārda.
Kopīgas intereses, kopīgs vaļasprieks
Pēc piecām dienām vīrs piezvanīja un pateica, ka aiziet no Daigas. Pavisam. Māris, būdams draugs Daigai, uzskatīja, ka nedrīkst atstāt viņu vienu – bez naudas, bez vīrieša rokām, ar pieciem bērniem. Viņi kļuva ar katru dienu tuvāki garīgi. Abi klausījās līdzīgu mūziku, abiem patika gudras grāmatas. Pēc kāda laika atklājās, ka arī vaļasprieks ir abiem viens kabatas kalendāriņu krāšana. Kad Māris atnesa savus maiņai paredzētos kalendāriņus, izrādījās, ka visu mūžu Daigas krāto ir divas trīs reizes mazāk nekā Mārim. Tagad Daiga lepni saka, ka Māris laikam būšot viens no lielākajiem kalendāriņu kolekcionāriem pašlaik viņam to ir aptuveni 7000. Vēl viena Māra aizraušanās ir vēstuļu draugi to viņam bijis apmēram simts. Daudzās un dažādās valstīs. Bet tagad to ir grūti atļauties – dārgs prieks.
Tā kā Daiga nekad nav dzīvojusi no citu žēlastības, arī tagad cenšas visu panākt godīgi. Kā viena no daudzbērnu ģimenēm viņi tika aicināti veidot lielo ģimeņu centru, tādu kā filiāli Dobelē. Viņa saprata, ka tas nebūs viegli laiks būs jāatrauj savai saimei un jārūpējas par citām ģimenēm. Bet Daigu nekad nav biedējis darbs, un viņa piekrita veidot lielo ģimeņu centru Dobelē.
Mīlestība abus mainījusi uz augšu
Tagad viņi dzīvo jau daudz labākos apstākļos un abi priecājas, ka viņu mīlestības auglis – mazais Daniels aug gaišākos laikos. Gan Māris, gan Daiga ir sapratuši, ka ģimeni nav iespējams uzcelt vienā dienā un tikai uz jūtu pamata ir jāstrādā smagi un daudz. Jāspēj otrs cilvēks pieņemt tāds, kāds viņš ir.
Daiga ar prieku atzīst, ka šajos kopdzīves gados viņi abi ir mainījušies tikai uz augšu. Vēl joprojām Daiga uzskata, ka Mārim izdodas izcept garšīgākās pankūkas un arī kafiju automātā viņš uzvāra labāku nekā Daiga. Māris nekad neatsaka veikt mājas darbus. Garajās stundās, ko sieva pavada «Jumī», viņš mājās gatavo ēdienu, pieskata bērnus, gludina veļu. Dara visu, kas vajadzīgs.
Visas lietas ir kopīgi izrunājamas
Daiga Mārī redz ne tikai savu sapņu vīrieti, bet arī vīrieša ideālu. Viņi abi kopā ir viens vesels. Veidojot un nostiprinot ģimeni, abi ir sapratuši, ka konflikti, strīdiņi un ķildas ir ģimenes neatņemama sastāvdaļa. Protams, nekas no tiem arī viņiem neiet secen. Bet Daigu un Māri tas nebaida, un jebkuru samezglojumu abi izrunā. Šajā ģimenē nekad nav strīdu par bērnu pavirši nomestām mantām un nekārtīgām istabām, jo Daiga, pati būdama pedantiski kārtīga, tādiem būt iemācījusi arī bērnus. Un Daiga droši var apgalvot, ka šī ģimene nu patiesi ir laimīga. Vienīgais, ko abi ar Māri nožēlo, ka tas viss nācis tik vēlu.
Kāpēc gan mēs nevarējām satikties ātrāk? tā vaicā abi. Mūsu dzīve tad būtu veidojusies citādi.
Bet tas jau tad arī būtu cits stāsts.
