Sestdienas vakarā Jelgavā skanēja divējāda temperamenta roks divās valodās. Savējos publikā atrada gan Uģis Roze kultūras namā, gan krievu grupa «Agatha Christie» naktsklubā «Tonuss».
Sestdienas vakarā Jelgavā skanēja divējāda temperamenta roks divās valodās. Savējos publikā atrada gan Uģis Roze kultūras namā, gan krievu grupa «Agatha Christie» naktsklubā «Tonuss».
Uģis Roze tuvina Ziemassvētkus
«Atnāciet kaut vai tīri sportiskas intereses dēļ – pārliecināties, vai varu vēl padziedāt,» pāris dienu pirms koncerta smējās Uģis Roze, un klausītāji tiešām bija liecinieki tam, ka Rozes balss skan ne sliktāk kā pirms gadiem piecpadsmit. Atšķirībā no «Divtulības» ieraksta, kuru klausoties, rodas priekšstats, ka Roze sācis dziedāt pavisam citādi – klusāk un aprautāk –, skatuves programmā iekļautās vecās un jaunās dziesmas atgādināja agrāko enerģisko dziedāšanas manieri, tikai, kā pats dziedātājs piebilst, nobriedušākā balsī.
Bija arī dažas vecākas Imanta Kalniņa dziesmas jauns pārlikums Uģa vokālam, piemēram, «Uz nakti», ko agrāk «Turaidas rozē» dziedāja Olga, bet par kuru viņi nu ar komponistu vienojušies – tā tomēr esot vīrieša balsij domāta.
Uz skatuves atbrīvotāk skanēja arī jauno dziesmu instrumentālais pavadījums – kā jau pieredzējušiem šā autora interpretiem, kas pilnībā izmanto katru iespēju «ievingrināt roku» jaunajās dziesmās.
Koncerts notrauca melodijā komponētā Imanta Ziedoņa pazīstamā dzejoļa «Kā svece deg» aranžējuma sintētiski nedzīvo virskārtu, vienlaikus tikpat smalki un vienkārši kā albumā skanēja viena no «Divtulības» skaistākajām dziesmām – «Ziemassvētku balāde» spilgtākais apliecinājums, ka Imanta Kalniņa komponista talants nepieviļ nevienā jaunā ierakstā. «Balādi», nedaudz «pārkāpjot» koncerta kārtību, mūziķi bija pataupījuši beigu daļai, ko paši skaidroja ar vēlmi kompozīciju par dažām minūtēm tuvināt apdziedātajam laikam.
Nogurusi «Agatha» televīzijas koncerta vietā
To vidū, kas 22. marta vakarā nolēma atteikties no Lužņikos ierakstītās «Agatha Christie» jubilejas uzstāšanās vērošanas televīzijā par labu «dzīvam» koncertam, bija ne tikai prāvs pulks vietējo, bet arī citu Latvijas vidienes pilsētu iedzīvotāju, piemēram, jūrmalnieku, kas iespēju zvaigznes vērot klātienē pamatoti saskatīja starp Liepāju un Daugavpili koncertgrafikā «iespiestajā» Jelgavā.
Vairāk nekā stundu pēc pusvienos paredzētā sākuma no skatuves beidzot atskanēja Gļeba Samoilova «Paldies, ka sagaidījāt», un koncerts sākās – ar žēlīgi vilkto «Halyi – galyi Krishna».
Neapšaubāmi jaunākais brālis, kas astoņdesmitajos gados piesardzīguma un mazkustīguma dēļ uz skatuves izpelnījās jautājumus par traucētām pārvietošanās spējām, laika gaitā izveidojies par īstu «frontmenu», kas publikai pretī pārliecinoši stājas gan ar basģitāru, gan dzīvi žestikulējošām kailām rokām un arī uzņemas galveno iejušanos abos grupas «vokālajos tēlos» – mierīgajā un mežonīgajā, «pievācot» ne vienu vien vecākā brāļa partiju. Visvairāk trūka tieši aktīvākas Vadima nervozi spiedzīgās piebalsošanas.
Varbūt tā cēlonis ir nogurums – koncerts iepriekšējā dienā Liepājā esot nospēlēts ar pamatīgu atdevi.
