Rīt staltajā ēkā Svētes ielā 18 un pilī pulcēsies tūkstošiem ekonomistu, lai svinētu savas fakultātes 35 gadu jubileju. Svētkiem tuvojoties, lūdzu uz sarunu profesoru Voldemāru Strīķi.
Rīt staltajā ēkā Svētes ielā 18 un pilī pulcēsies tūkstošiem ekonomistu, lai svinētu savas fakultātes 35 gadu jubileju. Svētkiem tuvojoties, lūdzu uz sarunu profesoru Voldemāru Strīķi.
Jūs esat fakultātes pirmais dekāns, kas turklāt šajā amatā nostrādājis 19 gadu. Lūdzu, pastāstiet par pirmsākumiem!
Jubilejas aicina vērīgāk ielūkoties savās saknēs. Ar Zemkopības ministrijas atbalstu nule tapusi grāmata «Ekonomikas augstākā izglītība – laukiem», kurai biju uzņēmies sastādītāja lomu. Jāizceļ kāds interesants fakts – 1968. gadā, kad Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā nodibinājās Ekonomikas fakultāte, bija pagājis tieši simts gadu, kopš Latvijas pirmajā augstskolā Rīgas Politehnikumā tika izveidota tirdzniecības nodaļa, ko var uzskatīt par augstākās ekonomiskās izglītības sākumu Latvijā. Gan pirms 135 gadiem, gan arī Kārļa Ulmaņa laikos spraigākā ekonomiskā dzīve ritēja tieši laukos. Tādēļ ir pamats uzskatīt, ka šajā Politehnikuma tirdzniecības nodaļā lielā mērā tika studēta lauku ekonomika. Zinātnes vēsturnieks, akadēmiķis Jānis Stradiņš, kas par šo vēstures posmu ir rakstījis mūsu grāmatā, pirmsākumu meklējumos gājis vēl dziļāk pagātnē. Viņš ir pētījis, kādas lauku ekonomikai veltītas grāmatas bija vēl iepriekš izplatītas Latvijā, kāda ietekme šīs izglītības procesā bijusi Tartu Universitātei u.c.
Gara acīm skatot mūsu pēctecības saiti, gribētu izcelt trīs vīrus. Pirmais ir zviedrs Voldemārs Knīrims. Viņš Rīgas Politehnikumā vadīja Pēterlauku mācību – pētījumu saimniecību, kurā tika gatavoti muižu pārvaldnieki. Savukārt pie Knīrima mācījās 1938. gadā dibinātās Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas rektors profesors Pāvils Kreišmanis – Kvelde. Viņš bija vecā tipa agronoms, kas bija apguvis visas ar lauksaimniecību saistītās nozares. Piemēram, Jelgavas studentiem profesors mācīja grāmatvedību, kas taču ir ekonomikas zinātne. Nākamais šajā priekšteču rindā ir akadēmiķis, vēlākais mūsu fakultātes Lauksaimniecības ekonomikas katedras vadītājs Jānis Vanags. 1936. gadā, beidzot Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāti, Jānis Vanags kļuva par savas fakultātes dekāna profesora Pāvila Kreišmaņa – Kveldes subasistentu. Viņš gan kā zinātnieks, gan kā sabiedriskais darbinieks ir daudz darījis lauksaimniecības ekonomikā, un arī viņu es saucu par mūsu fakultātes tēvu.
Politiskajos uzskatos Vanags bija vecais pagrīdnieks, kas ticēja, ka, nākot pie varas prasmīgiem, izglītotiem vadītājiem, komunisma un sociālisma idejas būtu dzīvotspējīgas. Pēc viņa iniciatīvas mēs savā fakultātē esam vairākkārt slepus no vietējās varas rakstījuši uz Kremli reformas paģērošas vēstules, ko man bija uzdevums nogādāt līdz izcilajam latviešu agrārekomomistam Aleksandram Ņikonovam, kas bija saistīts ar impērijas politbiroja locekli Mihailu Gorbačovu. Es gan bērnībā laukos, vēlāk arī tehnikumā biju izjutis ārdošo kolektivizācijas laiku. Zinājām par 1956. gadu Ungārijā, 1968. gadu Čehoslovākijā, Polijas notikumiem. Lielas cerības no šādām vēstulēm neloloju. Taču vienā ziņā profesoram Vanagam noteikti varēja piekrist. Mūsu augstskolas un fakultātes uzdevums bija gatavot gudrus, zinošus vadītājus, kas zināmā mērā neatkarīgi no politiskajiem apstākļiem varētu mūsu saimniecību un tautu izvest no purva. Pamācošs piemērs tad bija lietuvieši, kas, izmantojot padomju laika iespējas, apsteidza Latviju, kas ekonomiskā ziņā pirms okupācijas bija pārāka.
Piebilstot par politiku, esmu gandarīts, ka seši mūsu fakultātes absolventi un divi mācību spēki (ieskaitot profesoru V.Strīķi –G.G.) bija to 138 Tautas frontes ievēlēto deputātu vidū, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību.
Kādi bija jūsu pirmie uzdevumi dekāna amatā?
Var teikt, ka mūsu fakultātes veidojās kā ekonomiskās un agronomiskās izglītības krustojums. Pirmos desmit gadus es visintensīvāk strādāju, lai atrastu vajadzīgos mācībspēkus. Piemēram, grāmatvedības speciālistu, tolaik docentu, Antonu Daņilānu pierunāju atgriezties Latvijā no Krievijas Veļikijiem Lukiem, kur viņš strādāja pēc aspirantūras Maskavā. Antona Daņilāna sastādītās mācību grāmatas izmantoja augstskolās vai visā Padomju Savienībā. Otrs mūsu grāmatvedības zinību pīlārs docents Jānis Benze savukārt bija politiski represētais, kas, atgriezies no Sibīrijas, bija beidzis augstskolu un strādāja kādā kolhozā Kurzemē. Viņš padomju laikā publicējās krietni mazāk. Toties tūlīt pēc valsts neatkarības atgūšanas, izmantojot savas lieliskās svešvalodu zināšanas, profesors sarakstīja vairākas grāmatas, ko studenti izmanto arī tagad. Vispār var teikt, ka grāmatveži mūsu fakultātē jau tradicionāli dominē kā ļoti labi sagatavoti speciālisti.
Benjamiņš Treijs, viens no mūsu izcilākajiem ekonomikas zinātniekiem, kas sagatavoja ļoti spējīgu mācībspēku maiņu, tajā skaitā vadīja disertāciju arī nākamajai akadēmiķei Baibai Rivžai, atnāca uz Jelgavu sakarā ar to, ka pēc 1959. gada nacionālkomunistu apspiešanas viņš tika atbrīvots no vadošiem amatiem Latvijas Universitātē. Lielu ieguldījumu fakultātes sākotnējā attīstībā ir devuši profesori Aleksandrs Vedļa, Ervīds Grinovskis un vēl daudzi citi. Gribu piebilst par profesora Alberta Krastiņa loloto skaitļošanas tehnikas bloku, kur meklējami pirmsākumi mūsu Informācijas tehnoloģiju fakultātei.
Otrs svarīgākais mana, dekāna, darbības virziens bija fakultātes materiāli tehniskās bāzes nodrošināšana un arī rūpes par fakultātes telpām. Sākumā mūs sauca par «baložiem», kas mitinās pils bēniņos, kā arī pagrabstāvā. Fakultāte auga, un, kad tika uzbūvēta tagadējā Lauku inženieru fakultātes ēka Akadēmijas ielā, mums iedeva namu Svētes ielā 18. Četrus gadus saviem, kā arī sponsoru spēkiem (kas tolaik vēl bija neparasti) kapitāli remontējām un 1987. gada pavasarī svinējām Jurģus. Pēkšņi svinīgajā Jurģu gājienā, kas sākās no pils un beidzās jaunajā fakultātes ēkā, uznāca stiprs cīruļputenis, un kāda satraukta jelgavniece man izmisusi pieskrēja klāt, neizpratnē jautādama: «Kurp jūs ved?» No malas varbūt tiešām izskatījās, ka tādā putenī kādus nežēlastībā kritušos dzen uz Sibīriju.
Var apgalvot, ka Ekonomikas fakultātei patlaban ir ziedu laiki. Katrs ceturtais LLU students taču ir ekonomists. Pastāv liels studētgribētāju konkurss. Kā to izskaidrot?
Tiešām 1968. gadā mums bija nedaudz pāri divsimt studentiem – apmēram pieci procenti no augstskolas kopējā studentu skaita. Mūsdienu pieprasījumu pēc ekonomiskās izglītības jāskaidro ar pāreju uz tirgus ekonomiku. Padomju laikos vajadzēja inženierus, tehnologus, lai varētu ražot vairāk un vairāk, bet mūsdienu tirgus apstākļos uzreiz vajadzēja sākt domāt, kā saražoto realizēt, kā ražot lētāk. Tā jau ir ekonomika. Mūsu studenti ir vairāk specializējušies uz laukiem, bet, kā rāda dzīve, var pārkvalificēties arī uz citām tautsaimniecības nozarēm. Pats pēc piecpadsmit gadu daļējas prombūtnes esmu ar pilnu slodzi atgriezies savā kolektīvā un tajā, kā vienmēr, jūtos labi.
