Ja pārāk daudz īdēsi un vēl kādam pasūdzēsies, tavā vietā tiks atrasts cits – nav jau grūti iztēloties, ar kādu pazemību Nekustamā īpašuma pārvaldes (NĪP) un citu uzņēmumu sētniekiem nākas pārciest šo laiku. Dažkārt bezdarbnieks stipendiāts par līdzīgiem pienākumiem saņem vairāk nekā gadiem nostrādājis sētnieks, kam no minimālās vai vēl mazākas algas atskaita nodokļus. Šopavasar daži drosmīgi NĪP sētnieki uzdrošinājušies vismaz sākt runāt par darba devēja netaisnīgumu – apsaimniekotājs liek no savas kabatas pirkt gan zāles pļāvējus, gan degvielu to darbināšanai. Ja ne, izsniedz detaļās izjauktu izkapti, un desmitiem sētnieku, kad atjautības uzdevumu atrisinājuši un darbarīku salikuši, 21. gadsimtā var sākt rosīties pilsētas centrā. Plūc kaut ar zobiem, nobrēc darba devējs, iebakstot lineālu nule ataugušajā zālienā. Zaļais klājiens nedrīkst pārsniegt desmit centimetru augstumu. Ja būs vairāk, no jau tā pieticīgās aldziņas – 40 latu nost. Tā nu sētnieki ķeras pie trimeriem un stumjamiem pļaušanas agregātiem, un nav svarīgi, vai tas ir četrdesmitgadīgs brašulis vai sieva sirmu galvu. Taču pieticīgie darba ņēmēji arī to paciestu, jo pie grūtā darba (ziema vai vasara) pieraduši. Vienīgā bēda – NĪP aizmirsusi savu rudenī doto solījumu atlīdzināt sētnieku izdevumus par degvielu zāles pļaušanai pērnajā vasarā. Tagad NĪP valdes loceklis Juris Vidžis vispārīgās frāzēs teic, ka Darba likumu ievēro. Tomēr, pirms lepoties ar likuma ievērošanu, būtu vēlams to arī izlasīt. Tur sacīts, ka «darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai». Likumā arī teikts, ka pēc darbinieka pieprasījuma darba devējam ir pienākums izmaksāt paredzamajiem izdevumiem atbilstošu avansu. Skaidri un gaiši.
