Guntas Paškovskas vaļasprieks nr.1 ir mazmeita Vendija Luīze, kurai kamerkora «Skali» diriģente pieķērusies ne mazāk kā 2. ģimnāzijas dziedātāju kolektīvam – šogad 25 gadu jubilāram.
Guntas Paškovskas vaļasprieks nr.1 ir mazmeita Vendija Luīze, kurai kamerkora «Skali» diriģente pieķērusies ne mazāk kā 2. ģimnāzijas dziedātāju kolektīvam – šogad 25 gadu jubilāram.
Gunta sevi uzskata par vienu no izredzētajiem, kuriem darbs un vaļasprieks ir gandrīz viens un tas pats. Turpretim Vendija Luīze esot vienlīdz labs palīgs gan «Skalu» koristu «lielās ģimenes» darbos, gan pašu mājsaimniekošanas darbiņos, kas Guntai ļauj atpūsties no ikdienas skaņu radīšanas un balsu slīpēšanas smalkajām nodarbēm.
Starp citu, viņa reti mājās klausās mūziku, taču labprāt savi apliecina rokdarbu mākslā, kas lieliski palīdzot kliedēt arī drūmās domas. Deficītu laikos abas ar meitu tērpušās pašu adītās jakās un svīteros, tā izpelnoties kolēģu labdabīgu skaudību.
Gunta ar lepnumu runā par savu mazmeitu, kura vecomāti mīļi saucot par Grosi un ar kuru nekad neesot garlaicīgi. Vakara stundās, kamēr meita Baiba ar znotu Olafu vēl aizņemta savos darbos, kopā tiek zīmēts, spēlētas klavieres, paretam pārrunāti abām vien zināmi noslēpumi vai izmēģināta kāda smalka kulinārijas recepte, lai mammai un tētim sagādātu patīkamu pārsteigumu. Reizēm gan pirms lielāka pasākuma vai koncerta, kad darāmā ir pārāk daudz, mazmeitai jāatrod pašai savs darbiņš. Taču arī tādās reizēs draudzeņu starpā valda lieliska saskaņa.
Kā jau visiem naktsputniem, Guntai tīkamākie brīvbrīži saistās ar rīta miega saldmi, kuru darbadienās iznāk baudīt pārāk reti. Viņa smej: par īstu pūci pārtapusi jau studiju gados un kopš tā laika nopietnākos darbus parasti dara nakts klusumā, kad nevienam nevar ienākt prātā pēkšņi pamosties no guļas un nelaikā traucēt ar problēmrunām vai telefona zvaniem. Vairāk nakts dzīve kūsājusi tajos garajos gados, kad Gunta vadīja dažnedažādus kolektīvus LLU paspārnē. Tolaik dziedāts līdz pat rītam un mēģinājumi nereti mijušies ar gana trakulīgām izdarībām studentu garā. Par laimi, viņai joprojām iznāk kontaktēties ar jauniešiem, tiesa, radošā dzīve nu esot mierīgāka. Bet viena lieta noteikti palikusi nemainīga – tālie un iespaidiem bagātie koncertbraucieni. Mainījies vien maršruts. Agrāk, kad kopā muzicēts ar turīgā kolhoza «Nākotne» vokālo ansambli, ne vasara nepagājusi bez viesošanās Aizkaukāzā, Piebaikālā, Krimā… «Nepareizās» biogrāfijas dēļ uz pretējo debesspusi vietējie «partkoma» līderi doties gan neļāvuši. Tomēr brīvās Latvijas gados tas kompensēts ar uzviju, un nule vieglāk pat esot pateikt, kāda rietumzeme apceļoto sarakstā vēl nav «iekritusi». Izrādās, nebūt ne pati tālākā – Skandināvija –, jo pabūts Budapeštā, Amsterdamā, Vīnē, Lugano, Berlīnē, Romā, Lucernā, Barselonā, Londona un Parīze redzēta pat vairākas reizes. Turklāt tālbraucienos no laika gala veidojies tradicionālais suvenīru pirkšanas paradums, kas labi sader ar Guntas kolekcionāra azartu. Viņa ar smaidu bilst, ka sacensības gars, kas tolaik vēl Talsos valdījis starp bērnības dienu draudzenēm «krūžmaliņu» – stilīgu trauku lausku krāšanā –, vēl nevaid rimis un arī vēlāk mudinājis krāt un kārtot Jaungada apsveikuma kartiņas, nozīmītes, dziesmu svētku kartiņas, rīta kafijas krūzītes… «Tas laikam no tēva,» viņa prāto un piebilst, ka mīļmantiņu gūzma mājas kārtībai nākot tikai par labu. Īpaši – avīžrakstu izgriešana, kas Guntai palīdz ne tikai apkopot savu kolektīvu vērtējumu presē, bet arī uzzināt jaunumus un, starp citu, rosina lasīt «Zemgales Ziņas».
