Bērnu un jauniešu centra «Junda» direktore Silvija Andersone teic, ka pagājušajā gadsimtā izdarīts ļoti daudz un varētu pat izveidot veselu statistikas tabulu.
Bērnu un jauniešu centra «Junda» direktore Silvija Andersone teic, ka pagājušajā gadsimtā izdarīts ļoti daudz un varētu pat izveidot veselu statistikas tabulu.
«Esmu apmeklējusi ap 20 valstu – pārsvarā Eiropā –, ļoti daudz mācījusies – gan tepat Latvijā, gan Maskavā, gan Dānijā un Vācijā –, vadījusi ap simts kāzu, izlasījusi neskaitāmas dzejas un romānu grāmatas, bet, ja jautāsiet, cik vīriešu man atzinušies mīlestībā, nepateikšu, jo vienkārši neesmu saskaitījusi,» smej Silvija Andersone.
Bērnība Silvijai bijusi ļoti nopietna – ģimenē auguši pieci bērni, tāpēc vajadzējis daudz strādāt. Viņa ar lepnumu var teikt, ka jau kopš astoņu gadu vecuma pati spējusi sevi uzturēt: «Tolaik dzīvojām Saldus rajona prestižajā kolhozā «Druva», kur es vasarās ganīju govis. Man pat saglabājusies darba grāmatiņa, kurā katru vasaru tika atzīmētas nostrādātās dienas. Atlīdzību arī saņēmu labu – dažā sezonā pat 200 rubļu.»
Pēc Kultūras darbinieku tehnikuma beigšanas Silvija tika nosūtīta strādāt uz Ozolnieku kultūras namu par māksliniecisko vadītāju. «1974. gadā pirmais pasākums, ko sarīkoju, bija Ziemassvētki. Partijas sekretāre uzbruka ar jautājumu, kas man ļāva ko tādu darīt. Bet man taču skolā nebija mācīts, ka to vai to nedrīkst kopīgi svinēt, vai arī par to un to jālūdz atļauja. Viss bija organizēts tik tālu, ka pasākums tomēr notika. Vienmēr esmu izcēlusies ar milzīgu darba sparu.
1986. gadā Jelgavas rajona Padome pieņēma lēmumu par manu atstādināšanu no amata, jo es strādājot pret partijas šķiriskumu un tautiskumu. Tas bija saistīts ar to, ka diviem kolhoziem parkā noorganizēju kopēju Lieldienu pasākumu ar olu groziņiem. Rajons atlaida, bet pilsēta pieņēma par kultūras nama vadītāju. Jocīgi izklausās, bet tolaik nebija, kas šo darbu uzņemas. Tā kopš tā laika strādāju pilsētā.»
Pagājušais periods Silvijai saistīts ar daudziem vērtīgiem ieguvumiem – ģimeni, bērniem, milzīgu radu saimi, labiem draugiem, izcilu, jēgpilnu darbu un fantastiskiem kolēģiem.
Šā gadu tūkstoša lielākais uzdevums Silvijai saistīts ar dēla izaudzināšanu: «Meita man jau ir liela un nostādīta uz savām kājām, tagad jādomā par astoņgadīgā dēla nākotni – svarīgi atrast viņam piemērotu vietu dzīvē. Vēl, protams, ļoti gribētos noturēt to, kas iesākts. «Jundas» namiņš Raiņa parkā bieži tiek iekārots citiem mērķiem, un mans uzdevums ir to godam aizstāvēt.»
