Ar nākamās tūkstošgades aromātu un pagātnes dvesmu – smaržas valdzina, apbur, izgaist, nepazūd un rosina atmiņas. Tās jau sen vairs nav tikai suvenīrs augstākās sabiedrības dāmai.
Ar nākamās tūkstošgades aromātu un pagātnes dvesmu – smaržas valdzina, apbur, izgaist, nepazūd un rosina atmiņas. Tās jau sen vairs nav tikai suvenīrs augstākās sabiedrības dāmai.
Lai arī smaržas ir netveramas un acīm nesaskatāmas, to vēsture ir tikpat pilna notikumu kā daudzu varbūt krietni svarīgāku priekšmetu un jomu attīstība. Savu nozīmi cilvēka dzīvē smaržas ir jūtami mainījušas. Viduslaikos augstdzimušās dāmas tās lietoja, lai nomāktu nepatīkamās smakas (mazgāšanās tolaik nebija cieņā), vēlāk smaržas bija dārgas un vērtīgas dāvanas lēdijām.
Ķelnes vēsture, sākot ar XVIII gadsimtu, kad pilsētā uz dzīvi apmetās itālietis Džovani Farina, ir cieši saistīta ar parfīmu. Farina sācis izgatavot «aqua mirabilis» (brīnišķo ūdeni). Īpaši augsti tas vērtēts Francijā, kur smaržām bijusi vislielākā piekrišana. Tur arī radušies parfimērijas ražošanas uzņēmumi. Šajā valstī smaržīgajam ūdenim deva «Ķelnes ūdens» nosaukumu. Odekolonu (no franču valodas Eau de Cologne – «Ķelnes ūdens») Eiropā un pasaulē pazīst jau vairāk nekā divus gadsimtus. Ar tā palīdzību no epidēmijas un smirdoņas pilsētā glābušies arī Napoleona karavīri, kad 1794. gadā bijuši Ķelnē.
Agrāk parfimērijas ražotāju nebūt nebija daudz, bet mūsdienās savs kosmētikas uzņēmums ir katram augstākās modes namam – Ninai Rīči, Pjēram Kardēnam, Pako Rabanem. Arī daudzas kino industrijas, mūzikas un mākslas zvaigznes savu vārdu cenšas iemūžināt smaržās.
1992. gadā parfimērijas tirgū ar smaržu «Passion» mēģināja iekļūt Elizabete Teilore. Neveiksmīgi to darīja arī Sofija Lorēna un Maikls Džeksons. Populāras kļuva Gabrielas Sabatīni smaržas, kā arī vīriešu parfimērija, ko ražo Alēna Delona firma.
Gan daudzos tērpu modes vēstures aspektos, gan arī parfīmu radīšanā Parīzei vienmēr piederējusi galvenā loma. Gandrīz kā fenomens vērtējama «Chanel nr. 5» popularitāte. Smaržas parādījās 1921. gadā, radīdamas turpat vai apvērsumu un padarīdamas leģendāru Koko jaunkundzes atklājumu. Vēl joprojām daudzas populāras personības ir uzticīgas tieši šai produkcijai. Tas nudien ir retums, jo arī smaržu mode mainās, protams, ne tik bieži kā apģērbu. Tiek uzskatīts, ka vadošās tendences smaržu radīšanā izmainās vidēji piecos gados.
Kaut tās tiek ražotas daudzās valstīs, tomēr tikai retajai izdodas «iziet» pasaulē. Mēs varam lepoties, ka vismaz Padomju Savienībā iecienītākās bijušas tieši Rīgā tapušās smaržas, nerunājot jau par to, ka arī vietējās dāmas vislabprātāk lietoja mūsu pašu ražojumu. Interesanti, ka pēc lielajām pārmaiņām un no modes izgājušajām tā laika smaržām atkal ne viens vien Latvijā sāk izmantot vietējo produkciju, jo nu jau veikalos tāda atkal atrodama.
Smaržu mode mainās, bet sievietes un vīriešus var iedalīt konkrētu aromātu cienītājos – kādam patīk svaigās, citam saldās vai ar rūgto niansi. Mūsdienās daudz ko nosaka arī reklāma – ne viens vien zemapziņā «uzķeras» tieši uz tajā redzamā tēla pievilcības.
Jaunā tūkstošgade parfimērijas pasaulē ienāk ar smaržām, kas domātas abiem dzimumiem. Tomēr speciālisti domā, ka šī tendence nebūs ilga. Mode mainās, un atkal sievietes vēlēsies būt sievišķīgas. Šajā ziņā labi palīdz arī īpašas smaržas. Prognozējot modes tendences, tiek paredzēts, ka arī vīrieši no vairāk sievišķīgiem aromātiem atgriezīsies pie agrāk populārā skarbā un vīrišķīgā tēla, kam nepieciešamas arī attiecīgas smaržas.
—
«Tā laikam smaržo dzimtenes ilgas – dūmu smarža, kas paceļas gaisā no kaudzē sagrābtām, gruzdošām lapām rudenī…»
(Ernests Hemingvejs.)
