Analizējot kādu vēstures posmu, parasti liela uzmanība tiek pievērsta attiecīgā laika reliģiskajai situācijai.
Analizējot kādu vēstures posmu, parasti liela uzmanība tiek pievērsta attiecīgā laika reliģiskajai situācijai. Interesanti, kāda tā varētu būt nākamajā tūkstošgadē? Sarunā ar Artūru Mežalu atklājas, ko par to domā jauns, ticīgs cilvēks, kurš studē un paralēli studijām arī darbojas Latvijas Kristīgajā kultūras fondā.
Kā tu sagaidīsi Jauno gadu? Nākamgad taču mainās tūkstošgade!
– Ne reizi vien esmu dzirdējis, ka daudzi par to domā – jau pasūtījuši labākās vietas prestižos ārzemju restorānos. Tas tiešām ir interesanti. Kad Ziemassvētku laikā biju baznīcā, uzzināju, ka jauno gadu var sagaidīt arī tur. Baznīca vecgada vakarā ir atvērta visu nakti. Es arī apsveru tādu iespēju – sagaidīt Jauno gadu baznīcā. Vienīgi nekad jau nevar zināt, kad viss beigsies, vai būs iespēja vispār sagaidīt nākamo gadu.
Tu domā lielos mērogos – vai pasaules galu?
– Varbūt. Bet arī tas mani īpaši nebaida, mans dzīves ritms tāpēc nemainās. Dažreiz gan es arī mēdzu iedomāties par pasaules galu, arī par to, ka beigas var pienākt vēl ārtāk – ja kāds tur augšā izdomā pajokot (smejas).
Bet sabiedrību jau nekas šobrīd tā īpaši nesatrauc.
Saistībā ar nākamo tūkstošgadi, vai ne?
– Jā. Reliģiskā aspektā. Cilvēki nedomā par to, ka kāds lielāks spēks var visu pārtaukt un pateikt: «Viss … ir jāpieliek punkts, šī pasaule ir aizgājusi pārāk tālu!»
Vai cilvēki netic tam, ka tā var notikt?
– Ja viņi ticētu, tad izturētos citādi.
Vai netic arī tam, ka augšā ir kāds lielāks spēks, kas visu virza?
– Vismaz cilvēku dzīve nerāda to, ka viņi ticētu. Ja tic, tad mēģina arī atbilstoši dzīvot, bet darbi pierāda pretējo. Kaut vai, ja paskatāmies uz šo simtgadi: simt gadu – tas nav daudz, bet cilvēki pēc diviem pasaules kariem neko nav sapratuši. Vēl joprojām jautājumi tiek risināti ar karadarbību.
Man kā cilvēkam, kurš tic, ka Dievs ir, grūti izvērtēt situāciju no otras puses. Es, protams, visas norises pasaulē vērtēju, apzinoties, ka Dievs eksistē.
Kāda, tavuprāt, būs cilvēku attieksme pret reliģiju nākamajā gadu tūkstotī?
– Paugstinoties labklājības līmenim, cilvēce kļūst vēsāka pret Dievu. Līdzko cilvēkiem vai tautai klājas grūti, viņi meklē kādu augstāku aizstāvi.
Piemēram, kādu laiku dzīvoju Austrijā un redzēju, kā viss notiek tur: baznīcā viss ir ļoti vienkārši – dievkalpojums rit ātri, visi sasveicinās, pasmaida un iet mājās. Viņiem ir viegli pateikt: «Es ticu Dievam», vai arī «Es neticu». Nekas nemainās, viņiem neko nepārmetīs. Un, protams, labāk ir teikt, ka tic, jo tas ir pozitīvāk un rada labāku iespaidu. Savukārt Āfrikā vēl joprojām ir tādas valstis, kurās sludināt par Jēzu Kristu ir dzīvībai bīstami. Tāpēc nevar salīdzināt, kā būs nākamajā tūkstošgadē katrā no šīm valstīm.
Ļaudis kļuvuši materiālisti pēc savas būtības: viņi dzīvo labi un uzskata, ka ticēt Dievam nav nekādas vajadzības. Līdzko saskaras ar lielākām problēmām, arī šāda cilvēka dvēsele var atvērties Dievam.
Es domāju, ka cilvēks nākotnē vairāk attālināsies pats no sevis, bet vairāk centīsies radīt iespaidu par sevi. Kristietība varētu arī kalpot kā labāka ārējā tēla radīšanas veids. Jo parasti, dzirdot, ka cilvēks ir kristietis, apkārtējie pieņem, ka viņš ir godīgs un dzīvo pēc labākās sirdsapziņas. Ārzemēs noteikti tā arī ir, to es izbaudīju, piemēram, Austrijā, ko jau pieminēju.
Latvijā ticība Dievam šķiet dziļāka un patiesāka. Baznīcās Latvijā cilvēki lūdz Dievu patiesi, pat ar asarām acīs.
Kristīgā ticība nepieļauj domu, ka materiālās vērtības varētu būt augstāk par garīgajām. Vienalga, vai cilvēks ir bagāts, vai viņam ir viens santīms, attieksme pret Dievu nedrīkst mainīties.
