Nudien nezinu, kam pieder virsraksta apgalvojums, toties pēc pasākuma Blankenfeldes muižā esmu pārliecināta, ka tā nudien ir taisnība.
Nudien nezinu, kam pieder virsraksta apgalvojums, toties pēc pasākuma Blankenfeldes muižā esmu pārliecināta, ka tā nudien ir taisnība.
Tā bija rajona zemnieku apvienības lauku tūrisma nodaļas kārtējā meklēšana pēc pieredzes un ierosmēm.
«Brauciet šurp uz Blankenfeldes muižu!»
Tā vienudien visus tūrisma attīstībā ieinteresētos aicināja muižas pārvaldniece Millija Zīberte un solīja pat spoku teātri parādīt.
Ciemošanās rajona tālajā nostūrī iekrita akurāt tajā pēcpusdienā, kad muižā uz kopīgu atpūtu pulcējās Blankenfeldes apkaimes pensionāri.
Lai gan laukiem pāri jau bija gājušas pirmās rudens salnas, muižas mājas foajē bija burvīga rudens dāvanu izstāde: dālijas, mārtiņrozes, miķelīši, ķirbji, kabači, kompotu un marinētu sēņu burciņas, silti cimdi un vēl citas apkārtnes zemnieku sētās augušas vai darinātas lietas. Izpriecājušies par košo krāsainību, Vilces pagastmalas pensionāri sasēda vienā no muižas istabām, kas bija iekārtota kā teātra zāle.
Un sākās izrāde – «Apburtā istaba»
Tie bija apmēram gadsimtu veci Blankenfeldes muižas ļaužu piedzīvojumi, mitinoties vienā mājā ar spokiem un iedzerot pa mēriņam turpat auguša plūškoka vīnu. Lugas saturs, aktieru pūliņi, skatītāju aizgrābjošā sirsnība un neviltotie smiekli tas viss kopā nudien bija kaut kas neatkārtojams. Tie bija svētki gan šā uzveduma veidotājiem, gan skatītājiem.
Lugas pamats ir ņemts no Riharda Proktera vācu valodā rakstītās grāmatas «Spoku stāsti Baltijā», stāsta Vilces pagasta 2. bibliotēkas vadītāja Regīna Deksne, viņa ir arī uzveduma režisore. Paši vienu no stāstiem iztulkojām, uzrakstījām lugas veidā, un paši arī spēlējam. Patiesībā šis ir tikai lugas pirmais cēliens. Līdz Ziemassvētkiem ceram iestudēt divus atlikušos. Tēlotāji ir Blankenfeldes pašdarbnieki muižas ļaudis.
Pasaule turas uz sirdspukstiem. Ja ne sirds, kas gan cits mūžam aizņemtajiem lauku ļaudīm liek mīt taku uz Blankenfeldes muižu, lai mācītos lomas un spēlētu teātri. Arī tagad, rudenī, kad «lapu ceļu čaukst lēni soļi», kad «smaržo tupeņu grozs» un darba pilnas rokas. Un kas gan cits, ja ne pensionāru sirds atpukst priekā par viņiem sagādāto jauko pēcpusdienu…
Muižā ceļotājus ņem pilnā pansijā
Jau izstaigājuši muižas istabas, izbrīnījušies par spirālveida kāpnēm uz otro stāvu, izpriecājušies par puķu dārzu, lauku tūrisma interesenti ņēmās izvaicāt muižas pārvaldnieci Millijas kundzi. Un ir jau arī par ko pagājušajā gadā Blankenfeldes muižā uzņemti 3974 dažāda veida ceļotāji, šogad jau pāri par četriem tūkstošiem.
Vasarā muižā bijušas piecas bērnu nometnes. Pēc viesu vēlēšanās viņi tiek ņemti pilnā pansijā. Un Millijas kundze uzreiz izkliedē iesīkstējušo viedokli, ka ārzemnieks neapmetas mājā, kur nav elementāru labierīcību.
Vecajā muižā pilsētnieciskas labiekārtotības nav. Nav arī smalki smaržojošas tualetes ar ūdenskasti un nav dušu ar niķelētiem krāniem. Muti var nomazgāt bļodā un noslaucīt baltā linu dvielī. Mazmājiņā ir kārtīga «buka» ar finiera vāku, bet svaigu gaisu var saelpoties burvīgajā muižas parkā.
Un galu galā kādas labierīcības gan varētu atsvērt prieku un patikšanu kādu laiku dzīvot no 1500. līdz 1600. gadam celtā muižā kopā ar tur mītošo spoku!
Hānu dzimtas salidojumu gaidot
Protams, nekas jau dzīvē nestāv uz vietas. Kādreizējo muižas īpašnieku Hānu pēctece brīvkundze Adina fon Bernevica, ieguvusi īpašumtiesības uz muižu, ir sākusi tās sakopšanas darbus, jo 2000. gadā Blankenfeldē esot iecerēts Hānu dzimtas salidojums. Millijai Zībertei tādēļ vēl kāda rūpe klāt jāuzmana arī būvdarbi: muižas 38 istabas un visu apkārtni domāts izveidot tādu, kāda tā bijusi 1920. gadā, kad to atstājis pēdējais baronu dzimtas iemītnieks.
Kur «piens no goves pupa»
Taču ne jau tikai baronu salidojuma dēļ tiek posta muiža. Īpašniece te iecerējusi kultūras un tūrisma centru ar moderniem luksusa numuriem, centrālo atpūtas telpu un daudz ko citu. Paredzēta arī visa muižas kompleksa atjaunošana no 14 ēkam saglabājušās tikai deviņas. Speciālisti lēš, ka tas varētu izmaksāt ap septiņi miljoni latu. Un mēs varam būt tikai priecīgi, ka atradies cilvēks, kas gatavs sakopt šo padomju varas gados izpostīto nostūri un dot darbu apkārtnes iedzīvotājiem. Pilnīgi ticams, ka tie ir senču sirdspuksti, kas vedina Adinas kundzi atpakaļ uz viņu kādreizējiem mitekļiem…
To visu stāsta muižas pārvaldniece Millija Zīberte, pārliecinādama tūrisma «cerētājus», ka gluži bez ieguldījumiem šis darbs nav iesākams. Taču aplama ir doma, ka Zemgalē svešiniekam nav ko redzēt. Pati iespēja atpūsties dabā, kur burkāns nāk no dobes un «piens no goves pupa», vien jau ir vērtība.
Blankenfeldē to vēl iekārojamāku dara muižas spoks. Un Millijas kundze par to stāsta tik pārliecinoši, ka klausītāji, būdami arī nupat vēl skatītās lugas ietekmē, met aizdomīgus skatus te uz aizkrāsni, te puspievērtajām durvīm…
Arlabunakti, vecmāmiņ!
Ticēt vai ne tas jūsu ziņā, bet muižā ir savs spoks, saka pārvaldniece. Tas gan ir bēdīgs stāsts: pirms daudziem daudziem gadiem saslimusi un nomirusi baroneses Elizabetes mazmeitiņa. Tuvinieki gribējuši mirušo meitenīti pārvest uz dzimtas kapiem Vācijā, taču vietējā vara nav ļāvusi. Mazā meitenīte apglabāta tepat vietējos kapos. Un vecmāmiņa nāk mazo apciemot. Uzkāpj pa kāpnēm otrajā stāvā un aiziet uz baroneses guļamistabu. Viņas soļi naktī ir skaidri dzirdami, tāpat kā durvju vēršana un kāpšana pa kāpnēm. Divi muižas puiši to neizturēja un aizmuka. Bet es reizēm atveru savas istabas durvis un saku: «Gute Nacht, Groømutter Elisabett!» Tad viss noklust…
Nu jā, visiem jau muižas nav un nebūs, arī pie sava spoka katrs netiks. Dažs tūristus uzņems arī koka būdiņā upes vai dīķa malā un kārdinās tos ar lielu līdaku vai vēža asti. Galvenais, lai pietiktu zināšanu un pacietības līdz tam tikt. Šī pasaule turas uz sirdspukstiem ja sirdī esi ko ieņēmis, neļauj tam izgaist ikdienas grūtībās.
