Kur būtu vislabākā vieta Oskara Mikāna un Āra Smildzera skulptūrai?
Stāsts būs par pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem un arī par mūsdienām, par Jelgavu un cilvēku likteņiem. Sekojot ziņām par Latvijas novadiem, vienmēr īpaši saasināti uztveru to, ka kādā pilsētā izveidots jauns muzejs vai citur uzstādīta piemiņas zīme pagātnes kultūras darbiniekam. Vienmēr ir sajūta, ka pieminētās personas nozīmīgums novērtēts, ka tā it kā no tāluma atgriežas mājās. Un tad es domāju par Jelgavu, uz kurieni trūcīgie pēckara gadi no Rīgas uz tagadējo Valsts ģimnāziju atveda vecmāmiņas apgādībā palikušu kara notikumos zaudējušu vecāku meitenīti. Viņu sauca Vija Vasariņa.Kurš no jelgavniekiem tajos gados gan nepazina kādu no plašās Vasariņu dzimtas? Vismaz skolotāju Elzu Vasariņu, kas dzīvoja atjaunotās toreizējās 2. vidusskolas ēkā līdzās plašajai zālei un skatuvei, jau zina daudzi. Vijas tēvs bijis tālbraucējs kapteinis, māte – grāmatvede. Dienās, kad Rīga tika okupēta un Vija un viņas māsiņa Rasma kopā ar vecmāmiņu atradās laukos, vecāki vienkārši pazuda. Vairākus gadus ar Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību vēstules ceļoja uz malu malām, bet atbilžu nebija.No skolotājas par mākslinieciLaiku skaita piektais pēckara gads. Vijai dienas rit septītajā klasē tēva māsas stingrā audzināšanā un brīnišķīgo «miera laika» skolotāju klātbūtnē. Ir sācies meitenes personības veidošanās laiks. Skolotāja Kristapa Dziedātāja lugu iestudējumi, Elzas Ramanovičas koris un mūzikas stundas, Ausmas Belmanes un citu skolotāju gudrība un cieņpilnā attieksme pret bērniem palīdz mums abām ar Viju izlemt – mēs arī būsim skolotājas.Mums ir tikai četrpadsmit gadu, kad turpinām mācīties Jelgavas Pedagoģiskajā skolā. Vija ir ne tikai skaista. Ja atskatās uz tām dienām, var domāt, ka ar saviem talantiem un spējām viņa dzīvē varētu būt jebkas! Vija labi jūtas daudzos skatuves tēlos, bet visvairāk atmiņā mums paliek Sniega Karaliene. Vijai ir brīnišķīga mūzikas izjūta un skaista balss. Viņa reiz nākotnē varētu būt uz operas skatuves… Meitene ir atklājusi, ka viņa var izteikt savas jūtas arī krāsās. Liktenīga kļūst atturīgās, klusās personības – skolotāja Ziemeļa – klātbūtne un zīmēšanas kabinets pedagoģiskās skolas, tagadējās LLU ekonomikas fakultātes, pagrabā. No visiem talantiem uzvarējusi ir darbošanās ar mālu. Vijai ir jauns lēmums – viņa būs māksliniece.Tā notiek ar VasariņāmSeši Jelgavā pavadītie gadi izveidojuši meitenē tieksmi radīt skaistumu, apbruņojuši ar pacietību, izturību un mērķtiecību. Daudz kas ir noticis šajos Jelgavas gados! Atnākusi ne tikai pirmā mīlestība, bet, gluži negaidot, tuvojoties skolas nobeigumam, pienāk arī Kanādā atrasto vecāku vēstule un aicinājums doties pie viņiem. «Kas es būšu tur – svešumā?» Vija vaicā, lipinādama «Pūt, vējiņi!» galvenos tēlus. Viņa izvēlas dzīvot Latvijā, mācīties Latvijas mākslas templī – Mākslas akadēmijā – un kļūt par latviešu mākslinieci. Tas ir Jelgavā pieņemts lēmums, kura piepildījumam veltīts tālākais mūžs.«Kur paliek vasara? Kur aiziet vasariņa?» mēs dziedam viņas studentu kāzās Rīgā, Āgenskalnā, pie vecmāmiņas lielā galda. Vasaras paiet Cēsīs, profesora Kārļa Jansona prakses darbnīcā, kopā ar daudzsološajiem un interesantajiem kursabiedriem Artu Dumpi, Igoru Vasiļjevu, Valentīnu Zeili un citiem. Top darbi arī Vijai ar parakstu – Vija Hirša. Tā notiek ar Vasariņām… Pirmdzimtais dēls ir Andris Hiršs. Viņš vēlāk nesīs tālāk Vijas literāro talantu. Otrais dēls Juris Hiršs piepildīs viņas teātra spēlēšanas un muzicēšanas prieku.Septiņdesmitajos gados Vija jau kļuvusi par atzītu medaļu mākslinieci. Top izcilu personību skulpturālie portreti – Elza Radziņa, Imants Ziedonis un daudzi citi. Sarunājoties ar modeļiem, krājas piezīmes nākamajām grāmatām. Klusībā tiek pierakstīti dzejoļi, kurus publicējot māksliniece pieņem pseidonīmu – mirušās Jura dvīņu māsiņas Gunes vārdu. Caur pārdzīvojumiem, sāpēm un aizvainojumu ir mainījies arī mākslinieces uzvārds. Viņas personālizstādes katalogā mēs lasām – Vija Mikāne.Mīlestība līdz pēdējam solimSešdesmitajos, astoņdesmitajos gados Vija kļuvusi par sava laika portretētāju tēlniecībā, dzejā. Šis laiks viņai paiet, bezgalīgi mīlot savu izcilo sargu un palīgu koktēlnieku Vladislavu Mikānu. Meita Antra turpina mātes talantu medaļu mākslā. Vija arī palīdz vedeklām pieskatīt mazbērnus.Es bieži domāju – vai būs reiz kāds, kurš uzrakstīs grāmatu par šo apbrīnojamo sievieti? To, kā viņa cīnījās ar trūkumu un slimībām… To, kā viņa satika savus vecākus – Vijas māte mūža nogalē atgriezās uz dzīvi Rīgā. Kā, sēžot pie vīra slimības gultas, bija domās jāgatavojas dzīvei bez viņa… Kā pavadīja jaunāko dēlu uz Japānu, kurš tur maģistrantūrā studēja tēlniecību?Mīlestība, mīlestība un vēlreiz mīlestība staro no katra Vijas veidota un rakstīta darba, no uzaudzināta bērna un mazbērna, no katra, kuram viņa bija skolotāja. Un arī pēdējais gājiens, sakopojot visus atlikušos spēkus, 2004. gadā bija līdzās esošā meitas Antras mājā, lai apsveiktu mazmeitiņu vārdadienā.Pavasari gaidotIr 2012. gada septembris, bet Vijas jaunības pilsētā Jelgavā, kur ne ar vienu vārdu, ne pie vienas mājas nav rakstīts, ka šeit sākās kādas izcilas latviešu mākslinieces ceļš, notiek Metāla skulptūru festivāls. Dažādu valstu mākslinieku darbu vidū saista piecarpus metru augsts metāla koks ar dzejisku nosaukumu «Sidraba šalkoņa». Autori – tēlnieks Oskars Mikāns un dizainers Āris Smildzers. Oskars Mikāns – Tokijas Tama mākslas universitātes tēlniecības maģistrs – Vijas dēls! Savu piecmetrīgo koku abi mākslinieki atstāj Jelgavai, un tas joprojām ir skatāms Uzvaras parkā.Nāks pavasaris, tiks lemts, kur izvietot šā gada metāla festivāla skulptūras. Kur uz mūžīgiem laikiem augs… Jā, kas tad īsti? Varbūt tā ir liepa, kuras vienu malu piepilda gadu gredzeni, bet otru vēja zvani? Es redzu pilsētā trīs vietas, kuras glabā Oskara mātes bērnību un jaunību. Trīs vietas, kur patiešām būtu jūtama šai mākslinieku dzimtai raksturīgā romantiskā un tīrā sidraba skaņa. Pie Valsts ģimnāzijas pretī Vijas klases logiem tā izskanētu korī ar bērnu balsīm. Ekonomikas fakultātes tuvumā tā būtu kā satikšanās vieta jaunībai. Bet vislabāk es to redzētu Lielupes krastā pie jaunās peldvietas, kur reiz līdzās diviem vēl šodien augošiem ozoliem atradās skolotāja Jāņa Vēja māja. Pie tās uz laipas mēs vērojām saulrietus, braukājām ar skolotāja uzticēto laivu. Par Vijas tēvu – tālbraucēju kapteini – mēs tolaik gan neko nezinājām. Bet mūsu sapņiem bija sidraba mirdzums un noteikti mēs jau jutām, ka mums aug spārni. Vēlāk grāmatai par Kārli Zemdegu viņa izmantoja sava pasniedzēja rakstītus vārdus, kas tik ļoti saskanēja ar viņas būtību: «Gribu lielus tumšzilus spārnus.»Ja Oskara Mikāna skulptūra Lielupes krastā sidrabaini šalktu rietumu vējā, ja nakts ar saviem tumšzilajiem spārniem noglaustu gan abus ozolus, gan piecmetrīgo metāla liepu, tad tā būtu Jelgavas pateicība Liktenim. Tas atveda uz Jelgavu meitenīti Viju Vasariņu, jo varbūt tikai mūsu pilsētā, starp mūsu cilvēkiem, viņa kļuva par mākslinieci.
