Nobeigums. Sākums 20. janvāra numurā. Ausmai Meierei joprojām ar darbu skolā saistās patīkamas atmiņas, tas bijis ļoti radošs laiks.
(Nobeigums. Sākums 20. janvāra numurā)
Ausmai Meierei joprojām ar darbu skolā saistās patīkamas atmiņas, tas bijis ļoti radošs laiks. Pašai šķiet, ka būtu varējusi vēl daudz izdarīt. Taču ražotnē jau bija ieguldīti lieli līdzekļi, ar tiem nevarēja tā vienkārši mētāties. Vairs nebija iespējams savienot divus tik atšķirīgus darbus. Pienotava arī nav nekāds veikals, kur diendienā tirgo noteiktu preču klāstu; jārēķinās, ka pienam ir sava specifika.
Pienotavas specifika
Piena ziemā ir mazāk, vasarā vairāk. Vasarā jābūt lielākiem apgrozāmajiem līdzekļiem. Turklāt kopš 1992. gada kļuvušas arvien stingrākas prasības piena pārstrādes uzņēmumiem. A.Meiere uzskata, ka nupat sasniegta kulminācija. Faktiski ikviens piena vai gaļas pārstrādātājs ir izvēles priekšā: vai nu pārkārtot ražošanu atbilstoši ES prasībām, vai arī beigt savu darbību un ražotni slēgt. Noteikumi ir ļoti stingri, un to izpilde – pietiekami dārgs “prieks”.
Tajā pašā laikā jau kopš šā gada sākuma pietiekami strauji palielinās piena iepirkuma cena. Pārstrādātājiem ar to ir jārēķinās, turklāt dārgāka kļuvusi elektrība, amortizācija, cēlušās minimālās algas un līdz ar to maksājamie nodokļi…
Pērn bija pirmais gads, kad tiem ražotājiem, kas savu produkciju neeksportēja, maksāja subsīdijas par katru nodoto piena tonnu, un šī cena nedrīkstēja būt zemāka par deviņiem santīmiem. Tagad Kalnu pienotava no zemniekiem iepērk pienu vidēji par 12 santīmiem litrā.
Ražotājiem “pulkstenis ieslēgts”
Ausmas kundze to visu pieņem kā nenovēršamus “spēles noteikumus”. Viņa apzinās, ka tikpat grūti klājas arī gaļas un zivju pārstrādātājiem, kam jāpārvar līdzīgas problēmas. Piemēram, viņa tikko bijusi Pampāļos: tur par brāķētām gotiņām saņemta tāda samaksa, ka uz katru ragaini bijis jācieš 200 latu zaudējums! Par dzīvsvara kilogramu maksā 30 santīmu, lai gan vēl pirms dažiem gadiem cena bijusi 60 santīmu… Par to Ausma Meiere stāsta, lai uzskatāmi apliecinātu, ka Latvijā gan zemniekus, gan pārtikas pārstrādātājus visvairāk nomāc “šī šausmīgā neziņa”, nespēja prognozēt.
Uzņēmēja teic: “Saistībā ar Eiropas Savienības strukturālajiem fondiem viņvakar avīzē lasīju – Ekonomikas ministrija akreditējusi Lauksaimniecības atbalsta dienestu, taču ar piebildi: “ja viss būšot kārtībā”, šis dienests varēšot apkalpot fondus. Bet ja nu “nebūs kārtībā”? Man taču “pulkstenis ieslēgts”, laika sakārtot ražošanu kļūst jo mirkli, jo mazāk, taču joprojām nav skaidrības, vai man pašai labāk ņemt kredītu, vai tomēr varu sagaidīt savu nodomu izpildi – modernizēt un sakārtot ražošanu – ar strukturālo fondu atbalstu. Viss ir miglā tīts.”
Neraugoties uz nesakārtotību valstī, pārtikas industrijā nekādu haosu vispār nedrīkst atļauties. Piemēram, veterinārā dienesta prasības ir vienkārši jāpilda, tā izvirzītās normas nav apspriežamas. Un Ausmas kundze veiksmīgi sadarbojas ar Saldus PVD: cik iepriekšējos gados saņemts, tik no jauna ieguldīts atpakaļ ražotnē, to arvien vairāk sakārtojot. Reizēm tā atgādinot mucu bez dibena: agrāk noteikumi pieļāva, piemēram, kaut vai vienkāršu ūdens krānu darbināt ar elkoni, tagad ūdens piegāde jānodrošina vispār bez roku pieskāriena. Kad lika, arī Kalnu pienotavā nopirka un uzstādīja ar elkoni darbināmos krānus, tagad tos montē nost, pērk un skrūvē klāt ar kāju regulējamos… Noteikumi paliek noteikumi.
Aplūkojot, kā nelielajā pienotavā top iecienītais Krievijas un Kalnu siers, cik veikli darbojas strādnieces un kāda tīrība visur valda, pajautāju Ausmas kundzei, vai ES izvirzītās prasības patiešām ir pamatotas.
“Ir gan pamatotas, gan arī pārspīlētas. Esmu daudz ceļojusi, nesen atgriezos no Vācijas. Atklāti sakot, netiku redzējusi, ka tur būtu tik perfekta kārtība, kāda tiek prasīta no mums. Varbūt vienkārši nav gadījies… Drīzāk ceļojumos redzētais man reizēm izraisījis vēlēšanos pajautāt, vai tiešām drīkst darīt tā, kā redzēju citās valstīs… Tas tad arī vedina domāt, ka reizēm ES prasības patiešām ir pārspīlētas.”
“Pie mums viss ir pats labākais”
Kalnu pienotava pieder uz pusēm Ausmas kundzei un viņas vīram, bet kopā ar dēlu vēl ir arī četri veikali: Saldū, Skrundā un divi turpat Nīgrandē. Lielu daļu sortimenta tajos veido arī pašu pienotavas ražojumi. Saldū veikals sekmīgi konkurē ar “Rimi”, “Elvi”, “T Market” veikaliem, jo, kā saka A.Meiere: “Mums ir nostabilizējies savs pircēju kontingents.” Siers lielākoties nokļūst vairumbāzēs, bet no tām vai visos Latvijas veikalos. Jau sen garām tas laiks, kad Kalnos ražotā siera kvalitāte sagādājusi raizes: tagad gan Krievijas, gan tam līdzīgais Kalnu siers (atšķirībā no Krievijas siera tas ir liesāks, satur nevis 50, bet tikai 30 procentu tauku) ir ļoti pieprasīts. Un arī pati Ausmas kundze uz jautājumu, ko viņa varētu teikt par Kalnos tapušo sieru, nešaubīdamās atsaka: “Ko gan citu, ja ne to, ka tas ir pats labākais!”
Un, par spīti grūtībām un neskaidrībām par nākotni, viņas balsī jaušams gandarījums. Uzturoties Kalnos, šķita, ka tieši gandarījums ir dominējošais viņas attieksmē gan pret savu darbu, gan viņas ciemata un pagasta ļaudīm. Pieķēru sevi apbrīnojam uzņēmīgo ģimeni, kas spējusi ne tikai piemēroties un atrast savu spēka pielikšanas punktu mūsdienu sarežģītajā dzīvē un vēl sarežģītākajā ekonomikā, bet ražošanā iesaistīt arī daudzus novadniekus. Pienotavā vien vienā maiņā nodarbināti deviņi cilvēki, bet pavisam alga tiek maksāta 50 Nīgrandes pagasta ļaudīm – šoferiem, pārdevējiem, ražošanā nodarbinātajiem, grāmatvedības darbiniekiem un tā tālāk.
Ausma Meiere atklāj savu dzīves moto: “Ja pēc pieciem darba gadiem ir rezultāts un sajūta, ka vēl vari iet tālāk, tad viss kārtībā, tad arī jāiet tālāk. Bet, ja šo laiku cilvēks tikai muļļājies un darījis tikai darīšanas pēc, tad jāatmet ar roku un jāsaka “paldies par uzmanību!” un jāmeklē citas iespējas! Mēs – mūsu ģimene, mūsu darbinieki – jūtam, ka vēl varam attīstīties, tāpēc cenšamies virzīties uz priekšu.”
Sava ciemata ļaudis Ausma Meiere piemin ļoti dažādā saistībā. Ar pateicību un ar siltumu. Piemēram, viņa saka: “Ļoti jau gribētos izmantot ES naudu, jo esam no rajona centra 60 kilometru attālumā: pat, ja Saldū būtu darbavietas, mūsu pagasta ļaudīm nebūtu iespējams tādu ceļu izbraukāt.”
Arī Nīgrandi viņa piemin ar lepnumu un mīlestību: stāsta, cik žēl, ka pērn mata tiesas pietrūka līdz Kurzemes sakoptākā pagasta nosaukumam, par to, ka lielākā daļa pagasta ekonomikas atrodas sieviešu rokās, cik skaista ir Venta, cik labi, ka izdevies “paturēt” Kalnu ciematā ambulanci, pastu, aptieku, viesnīcu… Klausoties Ausmas kundzē, tā vien šķiet, ka viņas leišmale nebūt nav nomale, lai gan līdz kaimiņvalsts robežai ir tikai viens kilometrs. Diemžēl viņa min arī vienīgo trūkumu, un tie esot “Mažeiķu torņi” – skursteņi, kas sagandē gaisu un arī vietējo iedzīvotāju veselību. Esot gan veikti dažādi pētījumi, diemžēl vides kvalitātē nekas nemainoties – vienīgi Mažeiķu rūpnīcas saimnieki, turklāt pēc katra saimnieka arī smaka paliekot “savādāka”.
Un atkal Ausmai ir iemesls pieminēt sava novada ļaudis: “Mūsu uzņēmumā strādā daudz strādnieku, viņi visi ir vietējie. Šeit es pazīstu ļaudis jau vairākās paaudzēs. Saldū man pieņemt darbinieku ir grūtāk nekā šeit. Pārsvarā darba tikums tiek ielikts ģimenē, un, zinot tagadējo darbinieku vecākus un pat vecvecākus, ir lielāka paļāvība, uzticēšanās. Mums ir daudz lietuviešu, viņi lieliski strādā. Vispār pie manis ir paši labākie cilvēki! Tas ir ļoti svarīgi, un viņiem par to esmu pateicīga. Kaut vai tāpēc, ka piens taču ir tāds produkts, kas prasa vairāk nekā tikai darbu “no zvana līdz zvanam”: reizēm tas nesarūgst tā, kā vajadzētu, neveidojas biezpiens. … Kādreiz jāpastrādā stundiņu ilgāk. Neviens nekad nav uzskatījis to par apgrūtinājumu.”
Tā, lūk, savā leišmalē un sierā ir “iestigusi” kāda uzņēmīga ģimene. Tik lielā mērā “iestigusi”, ka arī nākotni tālu uz priekšu, attīstību redz tikai saistībā ar vietējiem ļaudīm un ainavu. Ak, jā, par ainavu runājot. Ausmas kundzei ir arī zemnieku saimniecība, ko viņas ģimene gan nejaudājot apsaimniekot, tādēļ iznomājot. Taču no šīs zemes viņa ne par ko neatteikšoties, to atstājis mantojumā vectēvs. “Ja reiz viņš 1926. gadā sasparojies un arī spējis izpirkt zemi no muižas, tad mans pienākums ir to saglabāt,” pieliek punktu A.Meiere. “Lai paliek mūsu dzimtas īpašumā. Pagājušā gada maijā tur, pie Ventas, iesākām guļbūves viesu namu…”
Kalnos mēnesī saražo pāris desmitus tonnu siera. Krievijas siera ražošanas cikls ir 45 dienas. Tas nozīmē, ka līdz gatavās produkcijas realizācijai visu laiku jābūt pietiekamiem apgrozāmajiem līdzekļiem. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ uzņēmuma attīstībai būtu svarīgi un izdevīgi piesaistīt ES finansējumu. Lai gan pagājušais gads pienotavai bijis ļoti veiksmīgs, diemžēl Ausmas kundze neizturēja SAPARD konkursu, viņas uzņēmumam atteica. Bet projektā jau ieguldīts daudz līdzekļu, sadarbībā ar partneriem Čehijā padomā iegādāties un uzstādīt jaunas iekārtas, lai varētu ražot puscietos sierus, varbūt arī cietos. Tad, teiksim, vienu dienu varētu gatavot Krievijas, bet citudien – Holandes vai kādu citu, to nodrošinātu atbilstošas iekārtas, jo siera darīšanas process atšķiroties tikai niansēs. Katrā ziņā ir iecere arī turpmāk ražot puscietos sierus, tikai jāmodernizē pienotava, jo tā ir sasniegusi savas jaudas griestus, tāpēc nav iespējams palielināt piena pārstrādes apjomus.
Taču Ausmas kundze joprojām cer piešķirt otro elpu sadarbības projektam ar tērvetnieku Viesturu Gredzenu, lai varētu sākt kumisa ražošanu. Taču šis projekts pagaidām ir “aizķēries”, lai gan jau ir padomāts, ka varētu piedāvāt ārkārtīgi veselīgo ķēvju piena produkciju gan pieaugušajiem, gan bērniem. Baškīrijā un Tadžikijā kumisu ražojot vai katras dziednīcas tuvumā, un arī Latvijā jau tagad pieprasījums pēc tā un interese par to esot ļoti liela… Tā ka Kalnu pienotavai patiešām ir lielas un reālas izaugsmes iespējas.
