Ziedu un siena mēneša skaistākā nakts pieder Līgai un Jānim. Lielākā daļa civilizēto latviešu, sevī slēptos laika ritus apjauzdami, tad dodas pie dabas.
Ziedu un siena mēneša skaistākā nakts pieder Līgai un Jānim. Lielākā daļa civilizēto latviešu, sevī slēptos laika ritus apjauzdami, tad dodas pie dabas. Vasaras saulgriežu ielīgošana piederējusi pie latvietības gan tolaik, kad baltu tautas tika dziedētas no pagānisma, gan tad, kad dzīvojām impērijas nomalē, un pat tad, kad pēc mūsu «arvīdu» vēlmes jāņogas nebija ieteicams saukt citādāk kā vien par akmeņlauzīšu dzimtai
piederošu krūmu ar skābām, ķekaros augošām ogām. Madaras atkal ir uzziedējušas. Rīt jāņuzāles un ugunskuri līgosies vējā, bet jāņubērni (neatkarīgi no to politiskās pārliecības un piederības) – dziesmās. Līdz gruzdošā pūdele noripos no kalna pretī saulei.
Jānis Bērziņš:
– Interesantākais piedzīvojums Jāņos notika 1955. gadā, kad man salauza žokli. Abi ar draugu aizbraucām līgot uz Krimūnām. Kā jau svētkos pieklājas, iedzērām arī kādu alu. Radās mums nelielas domstarpības, viņš ar basketbolista trenētu roku nedaudz man uzšāva, un – žoklis bija pušu. Kad tā vaina sadzija, aizgāju dienēt krievu armijā – četrus gadus. Pēdējie piedzīvojumi bija aizpagājušogad Mežotnē.
Patika līgošana sešdesmito gadu beigās Ozolniekos ar Jāņu ugunskuriem un labiem muzikantiem. Pēdējā laikā man nepieņemami ir svinēt Jāņus masu pasākumos, kur notiek drausmīga dzeršana. Kur šogad būšu, vēl īsti nezinu. Iespējams, pie meitas dārzā. Varbūt brauksim uz Vecpiebalgu, bet līdz turienei – labs gabals.
Velga Vilciņa:
– Man Jāņi nesaistās ar kaut kādiem skaļiem notikumiem vai piedzīvojumiem, jo parasti tos atzīmēju ļoti šaurā ģimenes lokā. Tomēr tie ir ļoti priecīgi svētki. Dēls man ir Jānis, un arī šogad, tāpat kā citus gadus, viņu sveikšu ar ozolzaru vainagu.
Agris Celms:
– Notikumu ir daudz, kā jau Jāņos. Kam gan nav gadījies vasaras saulgriežos iekļūt kādā piedzīvojumā! Man Jāņu specifika ir saistīta ar to, ka esmu mūziķis. Vismaz pusi no sava apzinīgā vecuma šajos svētkos esmu spēlējis. Tas tomēr ir darbs, kaut arī ļoti patīkams. Un tad ir jāgādā, lai citiem būtu labi un interesanti.
Neiet jau arī man secen visi jāņubērna prieki, nedaudz tos atļaujos. Un gluži skaidrā prātā Jāņu balli nospēlēt arī nevar.
Svētkus svinēšu Jelgavas estrādē, arī muzikanta statusā. Ar pūtēju orķestri spēlēsim pilsētas lielajā zaļumballē. Aicinām visus ierasties ar labu garastāvokli, un cerēsim, ka nelīs lietus.
Papardes zieds gan vairāk meklēts citos pasākumos un svētkos. Protams, arī atrasts…
Viktors Valainis:
– Jāņi gadsimtu gaitā latviešiem kļuvuši par visplašāk svinētajiem un jautrākajiem svētkiem. Šodien tos atzīmē arī Latvijā dzīvojošie cittautieši – ne mazāk jautri un dziedot «līgo» –, kaut arī ne visiem attieksme pret latviešiem ir tā labākā.
Man vairāk ir palikusi atmiņā kolektīvā Jāņu svinēšana, ko lielā mērā ir sekmējis Raimonds
Pauls. Kaut arī varbūt ne viss tajā ir pieņemams, tomēr tur valda kopības izjūta, pacilātība un var ieraudzīt vienu no skaistākajām latviskuma iezīmēm. Pat lietusgāzes un dubļu jūras līgošanu nespēj traucēt. Ir skaisti, ka mēs spējam kopt savas tradīcijas.
Man gan nelaimējās Mežotnē būt klāt, kad apgāzās tilts. Domāju, ka tas bija pietiekami jautri. Arī papardes zieda meklēšana ir viena no Jāņu neatņemamām tradīcijām. Vidusskolas un studiju laikos tas arī aktīvi darīts. Toreiz tas bija ļoti aktuāli.
Harijs Veģeris:
– Jāņi vienmēr bijuši gaišākie svētki. Bet, manuprāt, tiem nevajadzētu būt pārlieku skaļiem. Šogad, tāpat kā citus pēdējos gadus, svinēsim šaurā lokā.
Protams, savulaik Jāņos ir meklēts pat papardes zieds, un, kā jau zināt, kas meklē (un meklē pēc labākās sirdsapziņas), tas arī atrod.
Aļģimants Burba:
– Jāņos notikuši dažādi piedzīvojumi. Reiz, 1971. gadā, kad dienēju krievu armijā, tieši līgovakarā sanāca braukt komandējumā. Tas bija tundras joslā pie Arhangeļskas. Ap pusvieniem naktī noliku mašīnu, vēl gaišs – polārās naktis. Pēkšņi… dzirdu: pazīstamas skaņas, it kā latvieši kaut kur dziedātu. Gāju skaņas virzienā un tiešām atradu latviešu puikas.
Alus, protams nebija, un mēs iedzērām kaut ko stiprāku. Tad sākām tā līgot, ka no divīzijas štāba tika izsaukta operatīvā grupa mūs sagūstīt. Es biju viens no tiem, kuru noķēra. Gribēja ieslodzīt «gubā», taču mazliet par vāju apsargāja un man izdevās aizbēgt. Tikai dokumenti bija atņemti, un no turpmākās līgošanas tajā naktī nekas vairs nesanāca…
Man ir dēls Jānis, tā ka vasaras saulgriežu svinēšana ir kā pienākums. Sieva prot siet ļoti labu jāņusieru. Mans uzdevums kā Jāņa tēvam, protams, ir gādāt alu. Šodien tā vairs nav problēma. Atzīstu tikai latviešu alu un uzskatu, ka tas ir viens no garšīgākajiem pasaulē. Padomju laikos ar alu gan bija problēmas. Lai sagādātu labu miestiņu, pusgadu iepriekš bija jāpiesakās, piemēram, Tērvetē vai Bauskā, un norādītajā dienā jābrauc tam pakaļ.
Ir visi priekšnoteikumi, lai Jāņus varētu svinēt mājās, bet pilsētā līgot vajadzētu tikai tad, ja nav citas izejas. Man draugu lokā ir ļoti daudz Jāņu, un izskanējuši arī aicinājumi pie kāda no viņiem svinēt. Bieži vien tāpēc Jāņus atzīmējam pie draugiem vai radiem lauku mājās. Problēmas ir izvēlēties īsto vietu.
Gribu novēlēt visiem saulainus Jāņus un tiem, kas vēlas, – atrast arī papardes ziedu. Lai neaptrūkst alus un dziesmu!
Jāņu nakti nedrīkst gulēt. Kas guļ Jāņu nakti, tas gulēs visu gadu, to mocīs kaites
un nelabumi.
Jāņu naktī jāmeklē papardes zieds. Atradējs būs vesels un laimīgs cauru gadu.
Kas Jāņu naktī guļ papardēs, tam piepildās visas vēlēšanās.
Ja kāds netic papardes ziedam, tam nav ko politikā meklēt. Ja divi politiķi Jāņu naktī satiekas pie viena papardes zieda, tad tiks dibināta jauna partija.
