Pirms Pils teātra būvdarbiem jelgavnieki pukojušies par mežonību.
19. un 20. gadsimta mijā, kad Jelgava strauji attīstījās, auga iedzīvotāju skaits, Pils salā pie Driksas tilta pēc arhitekta jelgavnieka Paula Eplē projekta jūgendstilā tapa Pils teātris, kas vairāk bija domāts filmu demonstrēšanai. Tajā skatītāju zāle bija lielāka nekā pusgadsimtu vēlāk uzceltajā Jelgavas kultūras namā. Tagad, kad jelgavniekos diskusijas raisījis uzņēmēju plāns Lielupes labajā krastā pie promenādes celt tirdzniecības centru, neviļus rodas jautājums, kā pils apkārtni apbūvēja agrāk.
Teātrim bija jāpāriet valsts īpašumā
Starp rakstītiem vēstures avotiem nav izdevies atrast tieši Pils teātrim veltītu plašāku publikāciju. Taču tas vairāk garāmejot tiek minēts presē, ceļvežos, kas daļēji pieejami Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā. Jelgavas vēstures pētnieks Valdis Bogdanovs 1998. gadā izdotajā laikrakstā «Jelgavas Avīze» min, ka šis teātris bija barona Korfa dāvana savai sievai Ernai. Teātris tika pabeigts 1914. gada martā. Jelgavnieks un vēsturnieks Viktors Guščins šajā saistībā uzdod mīklu: «Cik ilgā laikā uzbūvēja Pils teātri?». Viņš ar domubiedriem izpētījis, ka laikrakstā «Dzimtenes Vēstnesis», kur 1913. gada 11. un 13. maija numurā aprakstīti Jelgavas parki, nav ne miņas par to, ka Pils parkā kaut kas varētu tikt būvēts. Toties šā paša izdevuma 13. septembra numurā ir citāts no krievu laikraksta «Deņ» («Diena» – krievu val.), kurā teikts, ka pilsētā bijuši protesti pret mežonību. Proti, kā var Pils parkā būvēt kinematogrāfu vai pat cirku! 1913. gada jūlijā pilsoniski aktīvie jelgavnieki manījuši, ka Pils salā tiek cirsti koki un turp vesti būvmateriāli. 1913. gada 27. septembrī «Jaunās Latviešu Avīzes» jau konkrēti raksta, ka teātra ēkai pilsēta uz 50 gadiem iznomājusi 364 kvadrātasis parka teritorijas.
Vēlāk, 1939. gadā, laikraksts «Brīvā Zeme» 13. februāra numurā papildina, ka saskaņā ar toreizējo nomas līgumu pēc šiem 50 gadiem teātrim bija jāpāriet valsts īpašumā.
Kā tik ātri varēja uzbūvēt?
1914. gada 25. janvārī laikraksts «Sadzīves Telefons» ceļojumu aprakstā «Ko es piedzīvoju Jelgavā» piemin «jaunceļamo kinematogrāfa templi». Bet 1914. gada 21. martā «Latviešu Avīzes» vēstīja, ka šajās dienās Jelgavas pils dārzā atklāts jaunais teātris, kur rāda «elektriskās bildes», kur lieliski spēlē orķestris un arī netrūkst skatītāju. Laikraksts «Sadzīve» 32. numurā, kas iznāca 1914. gada 18. martā, ziņo pilnīgi skaidri: kinoteātris «Palais Royal» atklāts 16. marta svētdienā pulksten 15. Turpat ir piebilde, ka ēka nav pilnīgi pabeigta, taču filmas rādīt tajā var.
V.Guščins šaubās, ka sešos rudens un ziemas mēnešos varētu uzbūvēt tādu varenu ēku. Salīdzinājumam viņa kolēģis Rīgas vēstures pētnieks Vlads Bogovs izpētījis, ka tagadējo Latvijas Nacionālo operu būvēja trīs gadus – no 1860. līdz 1863. Jāpiebilst, ka Ernsts Johans Bīrons Jelgavas pili divos piegājienos (ar starplaiku izsūtījumā Sibīrijā) cēla vēl krietni ilgāk – 12 gadu.
Pieredzējušais uzņēmējs Jāzeps Kivlenieks līdzīgi domā, ka diez vai tajos laikos pusgada laikā varēja uzbūvēt tik lielu ēku. «Mūsdienās tā nebūtu problēma. Taču 20. gadsimta sākumā celtnieki Jelgavā vēl nelietoja saliekamās būvkonstrukcijas, turklāt bija jānostāvas pamatiem,» saka J.Kivlenieks.
Vēsturnieks Andrejs Dābols, kas ilgus gadus nostrādāja Jelgavas muzejā par galveno fondu glabātāju, uzsver, ka 20. gadsimta sākumā Lielajā ielā atradās pieci kinoteātri. Taču jaunuzceltais Pils teātris bijis pats populārākais. Savukārt V.Bogdanovs par Korfu lolotā teātra uzplaukumu raksta, ka tur viesojies arī krievu slavenais operdziedātājs Fjodors Šaļapins.
Kino skatītāju kļūst mazāk
1914. gada 28. jūnijā sākās Pirmais pasaules karš, kas paņēma 10 miljonu dzīvības un pa daļai nopostīja arī Jelgavu. Pils teātri atšķirībā no pašas pils postījumi neskāra. Kara laikā 1916. gadā, godinot Vācijas ķeizaru Vilhelmu II, kurš ieradās Jelgavā, vācu okupanti pie teātra atklāja atjaunoto Driksas tiltu, kas nokalpoja līdz Otrajam pasaules karam. Taču pēc kara Pils teātra saimniekiem sākās grūti laiki. Barons Korfs bankrotēja un nošāvās. 1926. gadā par Pils teātra īpašnieku kļuva jurists un Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Ernests Alksnis, kurš apprecēja barona Korfa atraitni. No starpkaru laika par Pils teātri saglabājušās liecības, ka tur ierīkots vīna pagrabs. Pārpildītā zālē Pils teātrī notika arī pirmās latviešu skaņu filmas «Zvejnieka dēls» izrāde, kurā piedalījies arī rakstnieks Vilis Lācis. Tomēr var spriest, ka trīsdesmito gadu beigās kino mīļotāju kļuva mazāk. E.Alksnis teātra zāli nodeva Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijai, kas to izmantoja studentu sporta nodarbībām.
Pie vāzes iederas plāksnīte
Otrajā pasaules karā Jelgavas kaujās 1944. gada jūlijā Pils teātris izdega. Pēc vairāku vēsturnieku atzinuma to varēja atjaunot. Tomēr, caurskatot jaunbūvējamā Driksas tilta projektu, pilsētas izpildu komiteja pieņēma lēmumu Pils teātri nojaukt. Tas it kā traucēja iztaisnot un paplašināt Lielās ielas sākumposmu starp Driksas un Lielupes tiltu. Jāpiebilst, ka tāds pats lēmums tika pieņemts par arhitekta P.Eplē projektēto Jelgavas Latviešu biedrības namu, Zemgalē lielāko Nikolaja jeb Vienības baznīcu un vairākām citām vēsturiskajām ēkām, kas pie labas gribas bija atjaunojamas. «Ap 1947. un 1948. gadu, kad atjaunoja Jelgavas viesnīcu, Pils teātris vēl stāvēja drupās. Tās novāca tikai piecdesmito gadu sākumā,» atceroties bērnību, stāsta A.Dābols.
No Pils teātra parkā palika tikai viena dekoratīvā vāze. Akmens apstrādes centra «AKM» direktoram Pēterim Zvaunim, kuru «Ziņas» Jelgavā sastapa ar lauzni pārbaudām restaurēšanai demontētās vāzes pamatni, nav šaubu, ka tā ir oriģinālā. Lietpratējs, kura pieredzē ir darbs pie Brīvības pieminekļa atjaunošanas, piebilst, ka šai vāzei vajadzētu pievienot kādu elementu, kas atgādina, ka tā ir daudzu sen aizmirstā Pils teātra elements.
Vēsturnieks V.Guščins aicina, ka būtu labi visiem jelgavniekiem vienoties un pilnībā atjaunot Pils teātri. Citi gan iebilst, ka mūsdienu Jelgavā tādu teātri būtu grūti saturiski aizpildīt. ◆
