Aptuveni VII gadu tūkstotī p.m.ē. Tuvojos Austrumos sākās jauns cilvēces posms, ko sauc par jauno akmens laikmetu. To raksturo jauni tehnikas atklājumi un jauns dzīvesveids.
Aptuveni VII gadu tūkstotī p.m.ē. Tuvojos Austrumos sākās jauns cilvēces posms, ko sauc par jauno akmens laikmetu. To raksturo jauni tehnikas atklājumi un jauns dzīvesveids. Par to, kā šajā laikmetā dzīvoja sieviete, nedaudz varam uzzināt tikai pēc arheoloģiskajiem izrakumiem. Neolīta laika sieviete, tāpat kā pirmatnējā sieviete, audzināja bērnus, gatavoja ēdienu un vadīja mājsaimniecību. Bet progress atnesa viņai daudz jaunu darbu: tagad vajadzēja arī strādāt dārzā, aust, vērpt, adīt un gatavot traukus no māla.
Viss liecina par to, ka līdz ar augušo darba slodzi sieviete arvien vairāk noslēdzās savā mājas saimniecībā un ģimenē. Sabiedriskās aktivitātes līdz ar to palika vīrieša rokās. Un tomēr šo laikmetu ar visām tiesībām var saukt par «sievietes zelta laikmetu», jo viņa saņēma pārsteidzoši lielu godu. Šodien neviens vairs nešaubās, ka zemkopību izgudroja tieši sieviete. Tajā laikā, kad vīrietis medīja, zvejoja, nodarbojās ar lopkopību un strādāja kopienas labā, sieviete ar bērniem dzīvoja mājās un viņai bija labas iespējas novērot visu, kas notiek apkārt. Tāpēc tieši sieviete pamanīja, ka sēklas, kas iekrīt zemē, pēc kāda laika uzdīgst un dod jaunu ražu. Lai no pasīvas augu vākšanas pārietu uz īstu zemkopību, atlika tās tikai savākt un iesēt. Sieviete šo soli veica.
Par spīti marksistiem un feministēm, fakti liecina, ka sievietes vieta sabiedrībā tomēr nebija mainījusies un ka nekāda matriarhāta nekad nav bijis. Tolaik sievietes gods izpaudās nevis sabiedriskajā dzīvē, bet gan reliģijas laukā. Pateicoties zemkopībai, senais cilvēks atklāja mātišķības brīnumu kā kosmiska mēroga mistēriju.
Zeme tika uztverta kā sieviete un sieviete savukārt kā zeme, tādēļ mirušos kapā guldīja embrija pozā, jo uzskatīja, ka viņi ir atgriezušies savas mātes klēpī, kas atkal ir grūta ar viņu un drīzumā dzemdēs viņu jaunai dzīvei. Mirušus bērnus bieži vien guldīja lielos traukos, kas arī simbolizēja atgriešanos mātes miesās. Tas nozīmē, kas mūsdienu tradīcija apglabāt mirušos zemē ir nākusi no tiem tālajiem laikiem, kad cilvēks tiešā veidā uzskatīja zemi par savu māti. Speciālistiem zināmi gadījumi, kad dažas tautas apzināti ir atteikušās no zemkopības, pamatojot savu lēmumu ar to, ka viņi neuzdrošinās nodarīt sāpes savai mātei zemei, apstrādājot to.
Sievišķības dievišķošana tomēr vēl nenozīmē, ka sievietei tika dota vara. Kā jau teikts, vīrieši saglabāja vadošās pozīcijas sabiedrības dzīvē. Tomēr piešķirtajam godam un kultiskajai pielūgsmei bija liela nozīme sievietes apziņas celšanā. Iespējams, tieši tajos laikos dzima mītiskais sapnis par matriarhātu un amazonēm. Vispār nav nekāda pamata domāt, ka sieviete neolīta laikā jutās apspiesta vai neapmierināta ar savu stāvokli. Tik tiešām, grūti ir iedomāties, ka vīrieši varētu apspiest vai pazemot sievieti – to pašu sievieti, kurā viņi saskatīja dievišķu, mistisku spēku, no kura bija atkarīgi gan viņi paši, gan viņu bērni, visu cilvēku dzīvība un nāve.
Senais cilvēks ticēja, ka, tāpat kā vīrietis apaugļo sievieti, tā arī debesis apaugļo zemi ar lietu. Tāpēc debesu dievs vienmēr bija vīriešu kārtas pārstāvis, kas ieņēma galveno vietu dievu vidū tieši savas radošās funkcijas dēļ. Vīrišķais un sievišķais nevar pastāvēt atsevišķi, bet tikai kopā, un šo apziņu cilvēks attiecināja uz visu dabu. Vīrietis tika identificēts ar debesīm, bet sieviete – ar zemi.
Šeit varam saskatīt, kā no civilizācijas pirmsākumiem radās vēl mūsdienās pastāvošie sabiedrības stereotipi par vīrieti kā sabiedriskās dzīves aktīvāko pārstāvi, kā arī smago darbu darītāju. Kā uzsver pētnieki, neolīta laiks asociējas ar zemkopību. Pateicoties sievietei, tika atklāta zemkopība un līdz ar to bija likti pamati civilizācijas attīstībai. Sievieti tajā laikā cildināja un godināja, kas ir arī novērojams mūsdienās gan mākslā, gan dzīvē. No šiem vēsturiskajiem viedokļiem varam spriest, ka vīrietis bija no debesīm, bet sieviete no zemes. Lai gan, jāpiebilst, ka zeme šajā aspektā ir domāta kā vieta, kur novāc ražu.
Agrākajos laikos sievietēm nebija nekādas teikšanas politikā, visu bija tikai stiprā dzimuma rokās, viņi lēma visus politiskos jautājumus, kā arī sabiedrisko dzīvi. Mūsdienās diskriminācija vēl joprojām vērojama. Piemēram, austrumu zemēs sievietes vēl tagad ir nospiestas un nevienlīdzīgas, salīdzinot ar vīriešiem. ASV un Eiropā šī situācija ir labvēlīgāka. Sievietes ir puse no pasaules iedzīvotājiem, bet viņas ieņem tikai 11,7% vietu 179 pasaules valstu parlamentos. Pieņemts, ka vīrieši ir labāki, spējīgāki vadošajos amatos, bet sievietēm ir jāveic mājas solis, jāaudzina bērni.
Sievietes veido vairāk nekā pusi Latvijas iedzīvotāju, tomēr viņu pārstāvniecība Saeimā ir tikai 17%. Visgrūtāk pārvaramie šķēršļi ir uzmācīgā sociālā attieksme un strukturālās barjeras, kas sievietes attur no iesaistīšanās politikā: nevienlīdzīgā mājas darbu sadale atņem laiku, lai viņas kļūtu politiski aktīvas, nevienlīdzīgā situācija darba tirgū sievietēm nenodrošina ar vīriešiem līdzvērtīgus naudas resursus, kas arī traucē iesaistīties politikā. Bieži vien viņas nevēlas riskēt ar laiku un naudu politiskās karjeras dēļ, jo jārūpējas par bērniem.
