Nereti dzirdēts vīriešus sakām, ka sieviete pie automašīnas stūres ir kā uguns pakulās un no braucējām brunčos jāturas tālāk. Taču instruktore Daiga Stabliniece ir pieprasīta skolotāja kā daiļā dzimuma, tā arī vīriešu vidū.
Nereti dzirdēts vīriešus sakām, ka sieviete pie automašīnas stūres ir kā uguns pakulās un no braucējām brunčos jāturas tālāk. Taču instruktore Daiga Stabliniece ir pieprasīta skolotāja kā daiļā dzimuma, tā arī vīriešu vidū.
Ilgus gadus Daiga bija vienīgā sieviete instruktore Jelgavā un viena no retajām Latvijā. Arī tētis (Kārlis Ustups) un brālis (Normunds Ustups) ir instruktori.
Agrā jaunībā Daigas vājība bija virtuve, kur gaisā virmoja pīrādziņu un kūku smarža, tādēļ pēc vidusskolas viņa iestājās LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, taču vēlāk dzīvē viss sagriezās kājām gaisā.
Instruktoru klasē – vienīgā meitene
Jau jaunībā Daigai licies brīnišķīgi vadīt automašīnu. 18 gadu vecumā viņa ieguva autovadītājas apliecību, taču pat prātā nevarēja ienākt doma, ka kādreiz būs instruktore… līdz uzņēmumā «Jelgavas autoskola» sāka strādāt par sekretāri. «Tajā laikā 6. līnijā skolai bija ļoti labs mācību laukums. Kāds pazīstams cilvēks palūdza, lai viņa sievai iemācot ar mašīnu iebraukt garāžā. Tā kā biju autovadītāja jau ar vairāk nekā astoņu gadu stāžu, man tas nesagādāja nekādu problēmu, un lēnām, pamazām sieviete garāžā varēja iebraukt aizvērtām acīm. Cits paziņa palūdza savai sievai pamācīt, kā ar automašīnu pareizi pēc iespējas tuvāk piebraukt pie apmales. Tad uzradās vēl daži, kas izteica vēlēšanos mācīties braukt ar mašīnu pie sievietes instruktores, un es nodomāju, kādēļ gan par tādu nekļūt,» atceras Daiga.
1995. gada decembrī jaunā, simpātiskā meitene devās uz Rīgu, kur iestājās instruktoru skolā. Toreiz licies patīkami, ka starp vairāk nekā 20 topošajiem instruktoriem bijusi vienīgā sieviete. Skolā Daiga ieguva tiesības strādāt ne tikai par instruktori, bet kursantiem pasniegt arī ceļu satiksmes noteikumus. Viņa ieguvusi pilnīgi visas autovadītāja kategorijas un izmēģinājusi mācīt kursantus braukt arī ar smago automašīnu.
Šoferi brauc bez kultūras
Daiga neslēpj, ka bijis ne mazums kursantu, kas par savu instruktori izvēlējušies tieši viņu. Pārsvarā tās esot meitenes, dāmas gados un kautrīgas lauku kundzītes: «Pēdējā laikā ļoti daudz braukt gribētāju ir tieši sievietes, pēdējā grupā man bija 15 dāmas un tikai divi puiši.»
Kursantes parasti ir centīgākas, savukārt puiši ir zinošāki, bet nepiekāpīgāki. Braukšanā zēniem noteikti klājas vieglāk. «Man viņi visi kā bērni, kas izauklēti un izloloti. Sirds sāp par katru. Eksāmena priekšvakars tikpat uztraukumu pilns kā pašiem kursantiem. Par katru pārdomāju, kādas ir vājākās vietas, kurās situācijās varu būt pilnībā droša. Eksāmenā lielu lomu nospēlē psiholoģiskais moments. Ir bijis, ka mācību laikā kursants visu ļoti labi paveic, bet eksāmena uztraukumā sadara neaptveramas muļķības,» stāsta Daiga.
Runājot par šoferu kultūru uz ceļiem, instruktore uzskata, ka situācija ir mainījusies uz sliktāko pusi. Kad sākusi strādāt par instruktori, autovadītāji bijuši iecietīgāki, šodien šoferi kļuvuši daudz nekaunīgāki. «Dažreiz liekas, ka kāds «biezais mersis» speciāli nostājies cieši aiz vai blakus «mācībniekam» un tagad gaida, kas notiks. Citi apdzenot ievēro ļoti mazu distanci. Bijis gadījums, ka mācību mašīnai tā tīšuprāt norauj spoguli. Bet jebkurš šoferis reiz bijis «mācībnieks»!» izsaucas Daiga.
Vai dēls būs instruktors trešajā paaudzē?
Daigas ģimenē pagaidām viņai un vīram Leonam ir autovadītāja tiesības. Par tām nebeidz sapņot arī piecpadsmitgadīgais dēls Edijs, kas vecāku pavadībā mācību laukumā jau iemācījies braukt. Mamma domā, ja dēlam arī turpmāk būs tik liela interese par auto lietām, viņš varētu būt nākamais instruktoru dinastijas turpinātājs. Meitiņai Santai vēl viss priekšā, jo desmitgadīgajai dāmiņai esot citas intereses. Kad ģimenei kaut kur jābrauc, pie stūres Daiga un Leons sēžas uz maiņām: «Mēs saprotamies no pusvārda un zinām, kuram jābrauc, kuram jāsēž blakus,» smej Daiga. Dīvaini, bet sabiedrisko transportu pēdējos 15 gados izmantojusi tikai vienu reizi.
Daiga noteikumus parasti cenšas ievērot strikti, bet atzīstas, ka dzīve ir dzīve un gadoties visādi. Iznākot tos arī pārkāpt, ja situācija vai apstākļi spiež. Piemēram viņa stāsta par sazīmētajām līnijām uz Jelgavas ielām. Dažās vietās tās esot gluži nepārdomātas, ka šoferis, veicot manevru, ir spiests šķērsot balto nepārtraukto līniju. Kursantam jāmāca, ka tā nedrīkst darīt, taču tajā pašā laikā, ievērojot vienus noteikumus, viņš spiests pārkāpt citus.
Daiga atzīstas, ka vienreiz dzīvē pārsniegusi pieļaujamo ātrumu un policija viņu notvērusi: «Toreiz steidzos. Pirms Rīgas mani apstādināja. Iznāca vēl lielāka kavēšana,» smej Daiga, taču uzskata, ka likuma pārkāpēji jāsoda bez žēlastības, jo nav noslēpums, ka daudz vadītāju noteikumus neievēro vispār, jo var samaksāt, cik vajag. «Eiropā šoferu kultūra nav salīdzināma ar mūsējo. Francijā autovadītājs, uz braucamās daļas pamanot cilvēku, tūlīt apstājas,» stāsta Daiga.
Deja palīdz relaksēties
Kad smagā un garā darba diena aiz muguras, Daiga radusi brīnišķu relaksācijas veidu – dejošanu. Jau piecus gadus viņa dejo kolektīvā «Laipa» un kopā ar to nupat devusies uz 40. eiropeādi Sardīnijā. Daiga saka, ka dejošana ir brīnišķīgs relaksācijas veids un, ja visu dienu esi nosēdējusi mašīnā, izkustināt kājas ir pats labākais. Ar sajūsmu viņa atceras savus pirmos dziesmu svētkus Rīgā: «Tas bija fantastiski! Tādi iespaidi nav gūstami nevienā svešā zemē, lai cik skaista tā būtu. Šie bija mani pirmie dziesmu svētki, kas radīja stimulu dejot arī turpmāk un vēl labāk.»
***
Bez kurpēm pēc tiesībām
Instruktores Daigas Stablinieces atmiņā palicis kāds atgadījums ar kursanti, kurai vīrs nav ļāvis mašīnu vadīt ar apaviem – ne sandalēs, ne pastalās, ne augstpapēžu kurpēs. Dāmai eksāmenu pieņēmis solīds instruktors, kas sēdējis aiz šofera vietas aizmugurējā sēdeklī. Pienācis eksāmena brīdis, kursante atvērusi šofera durvis un ar cēlu žestu iesēdusies, kājas atstājot ārpusē. Lēnām viņa novilkusi kurpes, sasitot vienu pret otru, atbrīvojusi tās no smiltīm un putekļiem. Kad darbs bijis padarīts un kādu laiciņu inspektors vērojis savādo kursanti, sieviete paņēmusi savas kurpītes un ar cēlu žestu instruktoram gar deguna priekšu tās pārcēlusi pār šofera sēdekli un nolikusi viņam pie kājām. Tad nesteidzīgi iecēlusi mašīnā basās kājas, piesprādzējusies un paziņojusi: esmu gatava! Inspektors sācis balsī no sirds smieties, un eksāmens varējis sākties. Jaukā meitene inspektoram, gluži tāpat kā Daigai, palikusi atmiņā kā viena no savdabīgākajām kursantēm.
Attiecībās ar saviem kursantiem Daiga cenšas būt taisnīga, balsi cenšas nekad īpaši nepacelt. Pēc tam patīkami, ka vārda dienā audzēkņi savu instruktori atceras labiem vārdiem, ziediem un šokolādēm. Daiga spilgti atminas savu pirmo kursantu – solīdu kungu gados no Vilces puses – ļoti saprotošs, uzcītīgs un jauks cilvēks.
