Mēs esam divi Jāņi – draugi, invalīdi un makšķernieki.
Mēs esam divi Jāņi – draugi, invalīdi un makšķernieki. Lašupe jeb, pareizak sakot, Pakuļu HES ir mūsu iecienītākā zivju ķeršanas vieta.
«Rīt braucam!» pa telefonu abi norunājam, un es liekos uz auss. Bet miegs jau tādās reizēs tāds caurāks, bailes aizgulēties. Te pēkšņi pa miegam dzirdu – kūko dzeguze. Atveru acis – pulkstenis rāda ceturto rīta stundu, laukā pagaišs jūnija rīts. Nudien, es skaidri dzirdu dzeguzes balsi turpat laukā aiz loga. Savos 58 gados pirmoreiz dzirdu šo putnu pilsētā. Prātoju, ko gan tas varētu nozīmēt. Pēkšņi man ienāk prātā, ka dzeguze taču var arī nelaimi piekūkot. Māņticīgs neesmu, taču dabas likumus atzīstu. Zvanu Jānim – tā un tā, braukt nevaru! Šis par mani zobojas: vecu sievu pļāpas ievērojot. Nekādas atrunas neņemšot vērā, jābrauc un viss. Par mani viņš ir vecāks, dzīves pieredze tāpēc lielāka. Iesēžamies vilcienā, itin drīz esam pie ūdeņiem un tinam vaļā makšķeres. Jānim pieķeras līdaka, bet izvilkt to neizdodas. Kamēr viņš cīnās, zem ūdens pazudis manas makšķeres pludiņš. Piecērtu un lēnām vadu spēcīgo zivi tuvāk krastam. Pēkšņi – krah!. Mans stiklaplasta kāts, kas uzticīgi kalpojis ilgus gadus, ir pušu. Pēc dažādām mocībām, vilkta aiz auklas, līdaka beidzot ir krastā. Apmēram pusotru kilogramu smaga. Jānis ironiski nosmejas, sak, redz, visas dzeguzes nelaimes ir aiz muguras. Tik vien bija! Eju meklēt mežā kādu makšķerkātu, «pārkvalificēšos» uz kaķa zivtiņu ķeršanu. Paeju mežā metrus divdesmit līdz stāvai kraujai, kad sajūtu – ar slimo kāju esmu uzkāpis kaut kam apaļam un – esmu gar zemi. Celmainais krasts ir stāvs. Jūtu kājā pamatīgas sāpes un ripoju lejā. Domāju – tūlīt tūlīt iegāzīšos upē. Tik vien vēl ieraugu, ka kanniņa ar zivi jau ir ūdenī, un manu lomu paņem Neptūns. Pašam izdodas aizķerties aiz kāda celma. Atskrien Jānis ar rungu, pieķeros tai un tieku augšā. Briesmīgi sāp kāja, ķermenis, rokas. Steidzīgi noriju pretsāpju tableti, kas man arvien ir līdzi. Visu dienu tā arī gulēju zālītē, jo katra kustība sagādāja sāpes. Paldies Dievam, lūzumu gan nebija. Bet Jānis tikmēr staigā un makšķerē, pa laikam pienāk un paskatās, kā klājas man – vai vakarā līdz vilcienam tikšu. Vienubrīd šis man rāda roku – lai paskatoties, kas tas par melnumu, tā kā niezot. Ieskatos – ērce! Izvelkam un nu abi spriežam, ka tik nebūtu encefalītainā. Vakarā nogriežam mežā man «trešo kāju», lai ir uz kā balstīties, tiekam uz vilcienu un esam mājās. Pēc vairākām dienām Jānis zvana man pa telefonu un sūkstas, ka sāpot roka, ceļoties temperatūra un uz ādas parādoties plankumi. Ārsts konstatē kautkādu retu slimību, ko pārnēsā kukaiņi, tostarp arī ērces. Ārstēšanās kurss – savi četri mēneši. Ieprasos draugam, kā tad nu tur bija ar to dzeguzes kūkošanu un sievu pļāpām. Jānis klusē. Un ko gan šim bija sacīt? Un vai tad man labāk? Sasistā kāja sāp kā sāpējusi. Agrāk biju klibs ar vienu kāju, tagad – ar abām. Bet ja vēl kādreiz dzirdēšu dzeguzi pie loga, nudien, nesperšu ne soli ārā no mājām. Paša pieredze ir vislabākais arguments.
Jānis Šteinerts Dobelē
