Olimpiāde beigusies, olimpiāde turpinās.
Olimpiāde turpināsies arī tiem 58 Latvijas izlases formās tērptajiem sacensoņiem, kas nu jau ar lielāku vai mazāku gandarījuma izjūtu atgriezušies mājās (vai aizokeāna mītnes vietās, ja tā liek daudzu tik dievinātā hokeja kalendārs kādā no pasaules spēcīgākajām līgām).
Kaut kā aprimušas arī runas par milzīgo neorganizētību un neērtībām, ko sportistiem nācies pārciest olimpiskajos Sočos. Šķiet, ka tieši mūsējie (un pat ne sportisti, bet galvenokārt tos pavadošās svītas cilvēki) bija visneapmierinātāko skaitā – vai tik ne tādēļ, ka šīs olimpiskās spēles notika citkārt tik nīstajā Krievijā? Tagad, kad atgriežamies ar neatkarīgās Latvijas vēsturē vēl nebijušu ziemas olimpisko medaļu ražu – diviem sudrabiem un divām bronzām (ai, kā pilnai laimei pietrūka vismaz viena zelta), par sadzīves neērtībām vairs nerunājam.
Toties nu ir uzradies cits temats – vai tikai tai bobslejā un skeletonā viss bija tik tīrs, vai liekās simtdaļas nepalika Soču trases «speciāli savējiem uzsildītajās» (varbūt atdzesētajās) virāžās un kamanu sliecēs.
Tad kā cilvēks, kam vēl atmiņā aizķēries kaut kas no Maskavas 1980. gada vasaras olimpiādes, atceros mūsu šķēpa metēju Daini Kūlu, kurš toreiz kļuva par čempionu, saprotams, Padomju Savienības izlases formā, jo citas iespējas tajos laikos nebija. Tad attiecīgie visziņi bija labi izpētījuši, ka Daiņa metiena laikā speciāli norīkoti darbinieki īpašā ritmā virinājuši Maskavas Lužņiku stadiona milzīgos vārtus, lai radītu toreiz vēl padomju sportista D.Kūlas šķēpam tādu planējumu, lai puisim tiktu zelta medaļa. Vairums to uztvēra kā anekdoti, bet zināma daļa «lietpratēju» – pavisam nopietni.
Tehnoloģijām attīstoties, viss kļūst iespējams. Bet ne izmānītai vai ar dopinga palīdzību gūtai medaļai būs īstais olimpiskais svars? ◆
