«Vectētiņ, es atnesu tavus mīļos jasmīnus!» saka Iveta, nolikdama vāzi uz galda. «Vai tie nāk no «Silpurenēm»?» ievaicājas vecaistēvs.
(Saīsināts)
«Vectētiņ, es atnesu tavus mīļos jasmīnus!» saka Iveta, nolikdama vāzi uz galda.
«Vai tie nāk no «Silpurenēm»?» ievaicājas vecaistēvs.
«No tavām «Silpurenēm» gan!» mazmeita melo. «Silpurenes» ar visu dārzu, košumkrūmiem un lielajiem kokiem no zemesvirsas pirms pāris gadiem noslaucīja melioratori.
Vectēvs, Zigfrīds Vilciņš, bijušais «Silpureņu» saimnieks smaida. Viņam šie meliņi patīk.
«Pēc šprices sāpes kā ar roku atņēma,» saka vecaistēvs. «Tagad velk uz miegu.»
«Tad jau gribēsi pasaciņu dzirdēt?» tā Iveta. «Ātrāk aizmigsi. Kuru tad stāstīt? Vai tavējo, par «Silpurenēm»?
«Stāsti par …«Silpurenēm»!»
«Latvijā pašā Zemgales vidū ir skaista vieta ar vējā līgojošām druvām, balto bērzu birztalu, lēzenu upi un lielām lauku mājām, kuru sarkanais dakstiņu jumts jau pa gabalu sveicina baltā ceļa gājējus. Jau no senseniem laikiem mājās, ko dēvē par «Silpurenēm», dzīvo Vilciņu dzimta. Katra diena te sākas ar skaļu gaiļa dziesmu…»
Iveta palūkojas vectēvā. Neārstējami slimā sirmgalvja vietā viņai pretim veras pavisam cits cilvēks lielām, dzīvīgām acīm, saulē iedegušu un vēju aprautu seju, spēka pilnām rokām…
«Stāsti! Stāsti…» čukst vectēvs.
««Silpureņu» saimnieks no rīta savu lielo ganāmpulku izdzen rasotā zālē, vakaros govis nāk mājās lēni, pilniem tesmeņiem. Gandrīz visām ausīs ir metāla plāksnītes, kas liecina, ka piena devējas pieskaitāmas sugas lopiem. Darba dienās lielā «Silpureņu» saime strādā – vīri uz lauka, meitas dārzā ravē, saimniece cep maizi, kukuļiem apakšā paliekot kļavu lapas.
Mājas priekšā aug divi jasmīnu krūmi, un starp tiem stāv liels, kantains akmens klucis. Uz tā pēc darba vakaros mēdz apsēsties kāds no māju saimes. Bet visbiežāk gan tur atrodami saimnieka dēls Zigis un saimes skaistākā meita Marta. Apskurbuši no jasmīnu un vasaras smaržas, viņi sēž, rokās sadevušies, ieklausīdamies dzīvās pasaules elpā. Sēž vienu vakaru, otru, trešu… Jasmīniem nobrist ziedi, aizlido svēteļu ģimene un žiglās bezdelīgas, klāt rudens. Kāzu laiks. Zigis un Marta apprecas…»
Vectēvs guļ aizvērtām acīm un mierīgi elpo. Iveta noglāsta sirmo galvu un aiziet. Rīt viņai pēdējais izlaiduma eksāmens…
Vēstures un sabiedrības mācības eksāmens Ivetai Vilciņai ir visgrūtākais. Biļete trāpās par kolektivizāciju Latvijas laukos. Viņa stāsta un prātā pāršķir grāmatas lappuses: par kolhozu nepieciešamību un plauksmi, par budžu kā šķiras likvidēšanu, par sociālistiskās saimniekošanas uzvaras gājienu…
«Liksim meitenei četrinieku un laidīsim, lai iet,» saka klases audzinātajs. «Viņai smaga diena – šorīt nomira vectēvs.»
Vēstures skolotājs tā kā šaubās. «Man ir viens jautājums. Ja Vilciņa atbildēs, tad piekritīšu četriniekam.» Un viņš pievēršas Ivetai: «Stāstīdama par kolektivizāciju Latvijā, jūs pareizi atzīmējāt, ka tika likvidētas viensētas un veidoti kolhozu ciemati. Kāpēc, jūsuprāt, viensētām bija bremzējoša, reakcionāra loma kolektīvā dzīvesveida attīstīšanā?»
Iveta pieceļas un, lēni izrunājot vārdus, sāk atbildi:
«Viensētas cauri gadu simtiem bijušas latviešu tikumu, tradīciju, valodas un tautas dzīvā spēka sargātājas. Iznīcinot viensētas, jūsu partija centās iznīcināt latviešu tautu! Ciematos izvietoja iebraukušos bandītus, sliņķus un dzērājus…» Skolotāji izbrīnā veras meitenē. Asaras rit pa viņas vaigiem un skatienā vīd dusmas. «Man ir apriebies melot! Līdz kaklam apriebies…» Iveta atstāj vēstures kabinetu.
…Ir saulaina vasaras pēcpusdiena. No žiguļa izkāpj sieviete ar piecgadīgu puisēnu, vīrs atver bagāžnieku un izņem divus jasmīnziedu pušķīšus. Viņi ieiet kapsētā un apstājas pie veco Vilciņu kapiem – Iveta, viņas vīrs un dēls. Iveta ielej vāzītēs ūdeni no līdzpaņemtās pudeles un ieliek tajās jasmīnus. «Sveiciens no «Silpurenēm»!» Iveta saka mūža mierā dusošajiem vecvecākiem Martai un Zigfrīdam. «Šoreiz es nemeloju kā toreiz bērnībā, pasaciņu stāstot. Šie jasmīni patiešām ir no «Silpurenēm». Mūsu ģimene jau saimnieko jūsu kādreiz koptajos laukos. Dzīvojamā māja vēl pilnībā nav pabeigta, bet divi jasmīnkrūmi ir pilnos ziedos. Šis mazais cilvēciņš ir mans dēls Renārs, viņš «Silpurenēs» saimniekos arī pēc manis. Viņš nepieļaus, lai vēl kādreiz Vilciņu dzimta tiktu izraidīta no savām dzimtajām mājām.»
