Vakardienas pilsētas Domes sēdē deputātiem vajadzēja pieņemt trīs iedzīvotājiem būtiskus lēmumus.
Vakardienas pilsētas Domes sēdē deputātiem vajadzēja pieņemt trīs iedzīvotājiem būtiskus lēmumus: jautājumos par sešu (vai astoņu) bērnudārzu nodošanu privatizācijai, par izsaimniekotā Pasaules Bankas kredīta atmaksas termiņa iespējamo pagarināšanu un par līdzekļu rašanu vairāku pilsētas izglītības iestāžu un slimnīcas parādu par siltumenerģiju nomaksai, lai tiktu uzsākta apkure Pārlielupē. Neviens no šiem jautājumiem pēc būtības netika atrisināts, kaut arī divos no tiem lēmumus deputāti tomēr pieņēma.
Daļas bērnudārzu likvidēšanu deputāti bija ieprogrammējuši jau tad, kad tika apstiprināts nelikumīgais divpakāpju tarifs. Jau tad departamenta direktors Kurlovičs esot izkalkulējis, ka slēptā tarifu palielināšana radīs zaudējumus (parādus) 98 000 latu apmērā. Šodien parāds sasniedzis 96 000 latu un turpina palielināties. Pilsētas administrācija šādā «krīzes situācijā» piedāvā vai nu slēgt četras pirmsskolas iestādes, vai arī nodot privatizācijai astoņus bērnudārzus. Kā vakardienas Domes sēdē deklarēja Kurlovičs, «jebkurš lēmums būs par sliktu iedzīvotājiem». Jāpiebilst tikai, ka deputāti, kas pieņem šādus lēmumus, iedzīvotājiem nav vajadzīgi un būtu jāpatriec jo ātrāk, jo labāk.
Domes lēmums paredz, ka neatkarīgi no īpašuma veida pašvaldība garantē par katru Jelgavas pirmsskolas vecuma bērnu pārskaitīt noteiktu summu bērnudārzam, kuru tas apmeklē. Tomēr, Kurloviča vārdiem runājot, nekas nav mūžīgs, un, ja Dome šo savu lēmumu atcels, tad dotācijas nebūs. Iedzīvotāji var gulēt mierīgi: pēc privatizācijas šis lēmums tiks atcelts, jo pašvaldība nav spējīga segt elementārākos izdevumus, kur nu vēl atlicināt kaut ko šādai «labdarībai».
Pagaidām gan neviens privatizēt kaut vienu bērnudārzu nav pieteicies. Deputāta Valaiņa apelēšana pie kolēģu sirdsapziņas, ka viņu pienākums ir atrast šos nelaimīgos 100 000 latus, lai bērnudārzi nebūtu jāslēdz, pozitīvas emocijas izsauca vien zālē sēdošajās bērnudārzu vadītājās. Savukārt tās dažas krokodila asaras, kas noripoja uz sēžu zāles grīdas, piederēja tiem deputātiem, kuri pavasarī balsoja par šā gada budžetu.
Deputāts Miļūns aicināja izlemt bērnudārzu likteni demokrātiski – uzklausot pedagogu un arī vecāku viedokļus. Sēdes vadītājam J.Kaminskim (nebūtu lieki piebilst, ka U.Ivans Domes sēdes, kurās jāizlemj pilsētai vitāli svarīgi jautājumi, jau vairākkārt ar savu klātbūtni nav pagodinājis) šāda ideja, šķiet, iepatikās, un tādēļ sekoja ierosinājums jautājumu atlikt. Pilsētas administrācijas iebildumi, ka jautājuma vairākkārtēja novilcināšana tikai sarežģī jau tā dramatisko stāvokli pašvaldībā un ar katru mēnesi parāds par apkuri izglītības iestādēm palielinās par 15 000 latiem, dzirdīgas ausis nerada. Arī Kurloviča izmisuma saucienus «Mēs esam bankrotējuši! Bankrotējuši. Kungi, ban-kro-tē-ju- ši!!!» deputāti pieņēma kā sausu fakta konstatāciju (Nu, un?). Vienīgi deputāts Veģeris, kas iepriekšējo diskusiju laikā bija tā kā nedaudz iesnaudies, jautāja pats sev: «Kur tu viņus dabūsi, tos simt tūkstošus? Es nezinu…» Bet deputāts Celms apcerēja iespēju bērnus sagatavot skolai bez bērnudārzu līdzdalības: – Ja vecāki bērnam ir palasījuši priekšā pasakas, iemācījuši zīmēt un likuši arī lasīt, tad jau…
Nav saprotams, kāpēc demokrātiski viedokļi netika uzklausīti jau pirms lēmuma virzīšanas uz Domes sēdi? Un kāpēc tā vietā, lai izciestu Tantalam līdzīgas mokas patlaban, Domē netiek analizēti cēloņi, kas šajās «mokās» iesvieduši nabaga cietējus deputātus un kaut kur tālumā mītošos pilsētas iedzīvotājus?
Vakar domnieki bez sevišķām kolīzijām apstiprināja pašvaldības īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietošanas programmu 1999. gadam. Gada beigās – programmu(!) gadam… Jau izlietotu līdzekļu izlietošanas programmu! Tas skan savādi, tomēr kontekstā ar Jelgavas Domi nav nekas neparasts. Deputātes Vilciņas piezīmi, ka visa nauda no šā fonda aiziet administrācijas vajadzībām, nevis lai veicinātu, teiksim, uzņēmējdarbību pilsētā, kolēģi uzņēma stoiciski. 53 000 latu no fonda izlietoti «informācijas sniegšanai». Precīzu skaidrojumu, kur šī nauda «iesniegta», administrācija gan nespēja dot. Iedzīvotāju informēšanai? Iespējams, ka ar 50 000 latu nepietiktu, taču Dome vismaz varēja pacensties informēt iedzīvotājus, kā tapa divpakāpju tarifs? Kādēļ un kas sniedza nepatiesus aprēķinus? Kurš tad galu galā ir par to atbildīgs un kādi aprēķini pamatā jaunpieņemtajam tarifam!?
Kā Hērakla 13. (varbūt pat pēdējo) varoņdarbu Domes administrācija deputātu deguna priekšā nolika Siltumtīklu uzcepto biznesa plānu, kā atdot izsaimniekoto Pasaules Bankas naudu. Visu šo gadu nevienam nebija noslēpums, ka izdarīt to atbilstoši noslēgtajam līgumam nevarēs. Par to, iespējams, jau apnicīgi, rakstīja «Ziņas». Nevienam (!) no deputātiem neradās pašsaprotamais jautājums, kādēļ Domē netika apstiprināts biznesa plāns kredītu atmaksai pirms diviem vai trīs gadiem un kādēļ tikai tagad tiek piedāvāts «biznesa plāns», kas atklāti pasaka: parādus neesam spējīgi atmaksāt, nepieciešams pagarinājums!? Pilsēta bankrotējusi… Nevienu no deputātiem neinteresēja arī tas, cik parāda atmaksas termiņa pagarināšana maksās pilsētas iedzīvotājiem. Jo par to taču būs jāmaksā procentu procenti. Pēc Pilsētsaimniecības departamenta direktora Ozola domām, tā esot «apstākļu sakritība». Siltumtīklu «biznesa plānu» šā paša uzņēmuma pārraudzības padomes priekšsēdis Veģeris nosauca par «ūdensgabalu» un «200 gramu papīra». Viņam joprojām neesot skaidru ziņu daudzos svarīgos jautājumos. Jājautā, kādēļ tad šis ūdensgabals nonāca līdz Domes sēdei un kāpēc pārraudzības padome jau iepriekš to nebija «apsmadzeņojusi», tas taču ietilpst šīs institūcijas pienākumos. Vispārēju jautrību izsauca Ozola kunga apgalvojums, ka ir «sagatavots biznesa plāns, pie kura visiem vēl jāstrādā. Tas ir fakts, uz kuru mums visiem ir jātiecas!» Kas ir šie «visi» un «mums» un kas domāts ar «faktu»?
Ūdensgabalu – citiem vārdiem – bezjēdzību – «konceptuāli» apstiprināja visi deputāti, izņemot vienu – Valaini –, kurš tā vietā jau otro reizi ierosināja izskatīt konkrētu amatpersonu atbilstību ieņemamajm amatam. Deputātu balsojums ir simbolisks. Viņi balsoja par savu bezjēdzīgo atrašanos pilsētas Domē.
Balagāna pēdējā epizodē deputāti meklēja 140 000 latu, kas nepieciešami apkures uzsākšanai Pārlielupē. Neatrada. Pat izvēršot visas budžeta pozīcijas, visus fondus un visas rezerves, izdevumus neparedzētiem gadījumiem, šādi līdzekļi pašvaldībai neatradās. Kaut kā sagrabināti tika 100 000 latu. No tiem 50 000 latu ir tādi, kas ar Domes lēmumu tika piešķirti skolām, bet – kā to atgādināja deputāti Miļūns un Bērziņš – tika izlietoti citām vajadzībām. Nu šie paši 50 000 lati uzsāk otro ceļojumu pie skolām.
Pēc «sagrabināšanas» «vārdu ņēma» Veģeris, nu jau vairs ne kā deputāts, bet kā Cukurfabrikas direktors:
– Siltums netiks padots ne slimnīcām, ne bērnudārziem, ne invalīdiem, ne deputātu dzīvokļiem, kamēr Siltumtīklu 170 000 latu parāds Cukurfabrikai netiks samaksāts līdz pēdējam santīmam!
Pārlielupes iedzīvotājus «apbērēja» deputāts Bērziņš:
– Tā kā mēs šogad pie apkures Pārlielupē netiksim, mums ir jāaicina iedzīvotāji steidzīgi apspalvoties.
Jāpiezīmē, ka, sākot ar šo brīdi, deputāti runāja korī, viens otru pārkliegdami un viens otrā neklausīdamies. Pēc skaļāko kliegšanas bija noprotams, ka trūkstošos 70 000 latu (pēc citām ziņām – 40 000) ir jāsagādā Dupužam. No kurienes – tas esot viņa, tas ir, grēkāža, ziņā. Ja neatradīšot, tad būs runa par atbilstību… Vispārējā jautrība sita vēl augstāku vilni, kad deputāti sāka noskaidrot, kurš pie kuras frakcijas pieder. Nenoskaidroja. Tomēr deputāta Burbas paziņojums, ka viņš kopš šodienas dibina jaunu frakciju, pielika punktu arī pašam balagānam.
– Nu redz, kā mēs tā jautri nobeidzām, – teica Kaminskis, un deputāti ar labi padarīta darba apziņu cēlās promiešanai.
Ja vien šādās «pasēdēšanās» netiktu lemti jautājumi, kas būtiski skar visus pilsētas iedzīvotājus, ceturtdienas balagānu varētu raksturot ar visiem labi zināmo reklāmu, kurā divgadīgs bērniņš šļupst: nu redz, kā es te tā pasēdēju, pačurāju… Bet runa gan ir par to, vai Latvijas valdība izsludinās de iure pašvaldības bankrotu, kas de facto jau ir iestājies.
