Par visu, ko patērējam, ir jāmaksā. Pēc padomijā pavadītajiem gadiem daudziem tas izrādījās visai drūms atklājums.
Par visu, ko patērējam, ir jāmaksā. Pēc padomijā pavadītajiem gadiem daudziem tas izrādījās visai drūms atklājums. Bija tik ierasti, īpaši nepiepūloties, pieprasīt no valsts bezmaksas izglītību, medicīnisko apkalpošanu un lētu mitekli. Gadu desmitiem tikām pieradināti tērēt dabas bagātības. Vēl atceramies situāciju ziemā, kad dzīvokļos par siltuma regulatoru tika izmantoti logi, jo radiatori svilināja uz nebēdu. Tā vienkārši bija pierasts. Pie tā bija pieraduši arī paši siltuma ražotāji. Kurināmais maksāja kapeikas, nekas nebija jātaupa, un galu galā tālaika daudzdzīvokļu mājas tika projektētas ar aprēķinu, ka notiks dabiskā ventilācija caur spraugām logos un paneļu savienojuma vietās. Kad deviņdesmito gadu sākumā vajadzēja sākt maksāt par apkuri tik, cik tā maksā, bijām «nokdaunā» kopā ar savu maciņu. Drīz vien doma atteikties no centralizētās siltumapgādes iešāvās prātā ne vienam vien maksātājam. Strauji palielinājās iemītnieku daudzums, kas par patērēto siltumu nemaksāja, jo nebija naudas. Deviņdesmito gadu vidū sākās masveida atslēgšanās no centrālapkures. Zināmā mērā iestājās haoss, jo tam nebija gatavs ne likumdevējs, ne pašvaldības, ne paši siltuma ražotāji.
Kā šogad secināja Jelgavas Domes izveidota komisija, tikai 97 dzīvokļos atslēgšanās izdarīta, kā pienākas: ar Domes atļauju, speciālistiem izveidoto autonomo siltumapgādes sistēmu pieņemot ekspluatācijā. 98 dzīvokļu iemītnieki bija saņēmuši atslēgšanas atļauju, un tajos ierīkota sava apkures sistēma, bet tā nav nodota ekspluatācijā vēl joprojām. Vēl 238 dzīvokļu īpašniekiem ar pašvaldības 1996. gada lēmumu par lieliem parādiem apkure tika atslēgta. Tagad neviens tā arī nevar pateikt, pēc kādas īsti aprēķinu metodikas šādos dzīvokļos maksa par siltumu noteikta 17 procentu apjomā no pamattarifa. Šonedēļ Domes izpilddirektora vietnieks Vilis Ļevčenoks atzina: no apkures atslēgto dzīvokļu īrnieki dzīvo uz kaimiņu rēķina, jo vidējā temperatūra tajos reti kad noslīd zem piecpadsmit grādiem. Nav noslēpums, ka daļa no tiem, kas saņēma atļauju un iekārtoja savu apkuri, tagad labsajūtā berzē rokas. Bet uz kā rēķina? Absurda un nepārdomāta bija arī atļauju došana radiatoru noņemšanai kāpņu telpās. Iedzīvotāji patiesībā neko neietaupīja, jo kopējais siltuma patēriņš mājā nesamazinājās. Siltums no dzīvokļiem sāka apsildīt aukstās kāpņu telpas.
Ikviens, kas kaut mazākā mērā ir saistīts ar būvniecību un siltumapgādi, pateiks, ka daudzdzīvokļu ēkas projektēja ar vienotu siltumapgādi un pārrāvums kādā no tās posmiem agri vai vēlu izraisa būvkonstrukcijas (ēkas) bojājumus. Siltumsistēmas balansēšana ir tikai viens risinājums, kas nerisina problēmu kopumā. Turklāt balansēšana bija jāveic uz to gudrinieku rēķina, kas izmantoja iespēju atslēgties no apkures. Šoreiz atliek tikai vēlēties, lai deputāti, kas agri vai vēlu pieņems lēmumu par apkures atjaunošanu atslēgtajos dzīvokļos, neaizsegtos aiz populistiskiem saukļiem par iedzīvotāju labklājību. Kāpēc gan būtu jācieš visai mājai, ja iegūst tikai daži. Tāpēc vasarā pašvaldības pieņemtais lēmums aizliegt no apkures sistēmas atslēgties atsevišķiem dzīvokļiem pēc būtības ir pareizs. Eļļu ugunī gan ielej pašvaldības lēmums padarīt visai neiespējamu atslēgšanos no centralizētās siltumapgādes visai dzīvojamai mājai, to motivējot ar atrašanos centralizētās siltumapgādes zonā un prasību, ka tas tomēr ir iespējams, ja netiek paaugstināts tarifs citiem patērētājiem. Tas kaut kā neiet kopā ar Enerģētikas likumā noteikto, ka ēkas vai būves īpašnieks var izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu. Likumdevējs pats arī pacenties samudžināt situāciju, nākamajā likuma pantā nosakot, ka pašvaldība plāno un nodrošina siltumapgādi savā teritorijā. Īpašnieks izvēlas, bet pašvaldība mēģina kaut ko plānot. Iznāk, ka visi ir «pielikuši savu roku» siltumapgādes problēmas samilzumam.
Kāda tad ir izeja no situācijas? Sekmīga maksātnespējīgā Jelgavas Siltumtīklu uzņēmuma sanācija. Pagājušajā nedēļā pirmo soli domnieki spēra, apstiprinot sanācijas plānu ar vairākiem iespējamiem scenārijiem. Kuru no tiem izvēlēties, jālemj uzņēmuma kreditoru sapulcei, kam būtu jānotiek vistuvākajā laikā. Acīmredzot piesaistīt stratēģisko investoru pēc neveiksmīgajām sarunām ar nu jau finansu sprukās nokļuvušo «Vivendi Environment» meitasfirmu «Dalkia», neizdosies. Reālākais būtu mēģināt tomēr ielēkt bankrota virzienā ejošā vilciena pēdējā vagonā un panākt Jelgavas Siltumtīklu uzņēmuma parāda pašvaldībai kapitalizāciju un atlikušā parāda samaksas termiņu pagarinājumu. Cerams, ka pēcvēlēšanu politiskās peripetijas neietekmēs sanācijas procesa sekmīgu risinājumu. Citādi mēs tiešām izrādīsimies bedrē.
