Aizvadītajā nedēļā Jelgavas rajonu piemeklēja plūdi – Zemgalē gan samērā ierasta parādība pavasaros, taču unikāla vasarai.
Aizvadītajā nedēļā Jelgavas rajonu piemeklēja plūdi – Zemgalē gan samērā ierasta parādība pavasaros, taču unikāla vasarai. Kaut kas līdzīgs nav novērots: lietavu rezultātā no krastiem izgāja Svēte un daļēji Tērvetes upīte. Ūdens pārņēma ap 970 hektāru sējplatību, bojāti ceļi un būves.
Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, LLU inženierzinātņu nozares ūdenssaimniecības apakšnozares profesors
Ansis Zīverts to skaidro kā uzskatāmu globālās sasilšanas efekta paraugdemonstrējumu. Iespējams, ka arī turpmāk mūsu sadzīvi arvien jaušamāk ietekmēs globālie procesi.
Klusie ūdeņi mēdz sagādāt pārsteigumus
Zemgales līdzenuma upes ir gausas un slinkas. Tās nav izmantojamas saimnieciskajai darbībai: plūst lēni, turklāt nevienmērīgi, jo daudzas upītes un strauti vasarās gandrīz vai izžūst. Ūdeņiem bagātākā Lielupes pieteka (ja, protams, neskaita Mēmeli un Mūsu) ir Svēte. Tā Zemgales lielākajai upei piegādā tikpat ūdens, cik visas pārējā pietekas kopā.
Svēte aizsākas Lietuvā, netālu no Šauļiem. Liela pakava jeb tāda kā amfiteātra veidā tur pirms miljoniem gadu ceļā uz dienvidiem apstājies lielais ledājs, izveidojot morēnu, kuras lēzenā daļa arī veido lielāko Zemgales līdzenuma daļu. Svēte, iesākdamās aiz morēnas pakava virsotnes dienvidu nogāzē, pagriežas aptuveni deviņdesmit grādu leņķī, lai sāktu tecējumu uz ziemeļiem, uz Lielupi. Netālu no Svētes sākas arī Mēmele, kas morēnas amfiteātri apliec no otras, austrumu, puses. Tikai pēc apmēram 100 kilometru tecējuma Svēte satiekas ar Lielupi pie Jelgavas.
Līdz šim, līdzīgi daudzām līdzenumu upēm, arī Svēte pārplūda galvenokārt pavasaros. Sniegam kūstot, veidojās palu ūdeņi, kas lēzenā krituma dēļ nespēja pa daudzajām pietekām pietiekami ātri aizplūst uz Lielupi, tāpēc pārplūdināja plašu apkārtni. Tomēr plūdi Zemgali mēdza piemeklēt arī rudeņos. Tas izskaidrojams ar jūras līmeņa svārstībām rudens vētru laikā. Taču vēl nekad iepriekš nebija piedzīvoti tik ievērojami plūdi vasarā kā pagājušonedēļ. Tiesa, 1983. gada 28. maijā bija līdzīgs gadījums, kad Svētes un Tērvetes satekā (pie Tušķiem) ainava līdzinājās pavasara paliem. Togad plūdus zināmā mērā veicināja arī cilvēku saimnieciskā darbība jeb neizdarība: iepriekšējā naktī bijusi varena lietusgāze, Vilces dzirnavu dambja aizvari nebija atvērti. Kad no rīta dzirnavu iemītnieki modās, pārsteigumā konstatēja, ka starp dzirnavām un saimniecības ēkām Svēte bija izlauzusi jaunu gultni. Uzkrājies ūdens plūda straujāk, nekā upes gultne varēja ietilpināt, tāpēc tas izgāja no krastiem. Taču šoreiz, vērtējot provizoriski, ūdens daudzums Svētē vismaz divas reizes pārsniedza līdzšinējo rekordu. Lēšot ļoti vispārēji, plūdu maksimumā citkārt pieticīgā upīte diennaktī «izlaida cauri» ap 40 000 kubikmetru ūdens (pieminētajā 1983. gadā – 17,3 tūkstošus kubikmetru, bet normālos apstākļos vidēji – ap 2000 kubikmetriem). Īpatnēji ir tas, ka ūdens līmenis Svētē gan toreiz, 1983. gadā, gan šonedēļ neradās vis sniega kušanas, bet gan nokrišņu – lietus– rezultātā. Vienkārši vairākas dienas no debesīm bija gāzies tik daudz slapjuma, ka visiem «traukiem» lija pāri malām. Turklāt tik lielā mērā, ka automašīnas, braukdamas pa Tērvetes šoseju, pie Svētes ciemata (vismaz kilometra attālumā no upes) pēkšņi atradās jūras priekšā: asfaltu vietām sedza pat 60 centimetru dziļš ūdens.
Slapjo briesmu cēloņi
Ilgu gadu novērojumi liecina, ka pavasaru pali kļūst retāki, arvien mazāk postoši. Tas izskaidrojams ar sniega daudzuma samazināšanos, ko savukārt ietekmē arvien siltākās ziemas. No drošības viedokļa zemgalieši var justies mierīgāk: arvien mazāk ticams, ka mūs varētu piemeklēt līdzīgi plūdi kā 1951. un 1958. gada pavasarī.
Tomēr daba nemīl tukšumu…
Parasti mums nokrišņus lietus veidā sagādāja Atlantijas cikloni, bet pēdējā laikā par sevi atgādina gaisa masas, kas sasilušas virs Ukrainas apgabaliem un Latvijā ierodas no dienvidiem. Nokļuvušas virs mums, tās jau ir tiktāl atdzisušas, ka nolīst lietus veidā. Pirmsjāņu lietavas bija tik ilgstošas un intensīvas, ka praksē apliecināja: mums jābūt gataviem nākotnē piedzīvot vairāk slapjuma (iespējams, arī līdzīgu plūdu veidā) vasaras mēnešos nekā pavasaros.
No ekonomiskā viedokļa tas Latvijai varētu būt pat izdevīgi: lauksaimniecība pie mums jau pamazām sāk līdzināties Polijas ziemeļiem, Lietuvas dienvidiem. Mūsu konkurētspējai tas nāktu par labu – iespējams novākt agrākas ražas, audzēt siltumu mīlošākas kultūras. Taču planētas sasilšana tā dēvētā «siltumnīcas efekta» ietekmē laika ritumā var pamatīgi sajaukt līdzšinējos priekšstatus par gadalaikiem. Mierinājumam var tikai puslīdz droši garantēt, ka Latviju nepiemeklēs Sahārai līdzīgs sausums, bet gluži otrādi: pie mums var kļūt arvien slapjāks.
Cilvēks un pali: kurš kuru?
Hidrotehniskie pasākumi Latvijā veikti jau 19. gadsimtā. To galvenais uzdevums bija novērst palus, novadīt lieko ūdeni. Tādēļ savulaik rakts Velnagrāvis, kas, savienodams Iecavas upi ar Lielupi pie Teteles, gandrīz par trīs ceturtdaļām samazināja ūdens daudzumu Iecavas vecajā gultnē. Tā no palu briesmām tika pasargātas lielas, agrāk pārplūstošas zemju platības.
Līdzīgu iemeslu dēļ 20. gadsimta otrajā pusē tika būvēti nelieli dambji pie Svētes un Tērvetes sateces pie Tušķiem: lai Jelgavnieki tuvāk pilsētai varētu ierīkot sakņudārzus, zemi atkaroja pārplūstošajām upju palienēm.
Arī Svētes augštecē uzbūvēti vairāki dambji. Kad pagājušo pirmdien tika saņemtas pirmās ziņas par plūdu apmēriem, pirmajā brīdī domāja, ka pārrauts kāds no šiem dambjiem. Tomēr vienīgais vaininieks bija pārāk dāsnais slapinātājs – lietus.
Tagad daudzu zemnieku lauki ir zem ūdens. Līmenis mazliet bija cēlies arī Lielupē, padarot braukšanu pār pontonu tiltu gan apgrūtinošu un pat bīstamu, gan atraktīvi amizantu. Šā tilta galiem nokļūstot zem ūdens, autotransports vismaz «līdz vēderam» brauca kā laivas. Bijuši gadījumi, kad automašīna aizdegas no elektrisko ķēžu īsslēguma. Amizantākais šajā sakarā bija darbinieku mēģinājums situāciju vērst par labu, ar ūdeni pārklātās ieplakas tilta galos aizberot ar šķembām. Rezultātā ķēpa iznāca vēl lielāka.
Bija dzirdami pārmetumi: sak, pontonu tilts nepareizi «aprēķināts», būtu vajadzējis paredzēt ūdens līmeņa celšanās iespēju Lielupē. Tomēr, kā atgādināja profesors A.Zīverts, tilta būvētājus nekādā ziņā nevar vainot, jo šādai situācijai – paliem vasaras laikā – vispār nav bijis precedenta.
Apdrošināties vai meliorēt?
Tagad daudziem Svētes baseina zemniekiem nodarīti lieli materiālie zaudējumi. Iespējams, daži no viņiem ir sējumus apdrošinājuši, tāpēc var cerēt uz atlīdzību. Vairums tomēr nav tik turīgi, lai atļautos apdrošināšanu. Viņiem pacietīgi jāgaida, kamēr milzu lāmas izžūst. Tiesa, mazāk zaudējuši būs tie, kuri, neraugoties uz pēdējo gadu paviršo attieksmi pret meliorāciju, tomēr ir turpinājuši uzturēt kārtībā ierīkotās melioratīvās sistēmas: tādās vietās plūdu ūdens «aizies» arī pa pazemi, iespējams, ātrāk nekā mitrums pagūs kaitīgi ietekmēt sējumus. Tas atkal apliecina, ka pret meliorāciju nevar attiekties pavirši: tajā ieguldītie līdzekļi efektivitātes ziņā var būt pielīdzināmi apdrošināšanas maksājumiem.
Laika prognoze rītdienai
Arvien plašāk sadzīvē ienākot internetam, rūpīgam novērotājam iespējams gan sekot meteoroloģiskajām norisēm planētas atmosfērā konkrētajā laika sprīdī (piemēram, Vācijas klimata dienests internetā demonstrē izmaiņas ik katru stundu), gan, apkopojot novērojumus, katram pašam izdarīt secinājumus par gaidāmajām norisēm dabā. Kā jau minēts, secinājums nav īpaši iepriecinošs: visticamāk, ka arvien retāk varēsim sauļoties, ka turpinās izžūt līdz šim pavasaros ūdens pārpilnās Zemgales upes, akās arvien vairāk «pazudīs» ūdens. Šī nav prognoze vasarai – tā ir nākotnes perspektīva.
Tā daba «atspēlējas» cilvēkiem par atmosfēras piesārņošanu, kā rezultātā lielas ogļskābās gāzes koncentrācijas dēļ planētas «elpošana» kļūst apgrūtināta, zemes virsma lielos apgabalos pārmēru sasilst, savukārt karstā gaisa masas, pārvietojoties uz ziemeļiem, visai jūtami «koriģē» ierasto, dabīgo klimatu.
Tā tas ir arī ar Latviju. Pirmsjāņu lietavas to pārliecinoši demonstrēja, dodamas brīdinājuma signālu: plūdi vasarā pie mums iespējami arī turpmāk un… biežāk.
Ūdens maksimums Svētē (Svētes upes ūdens caurplūde diennaktī novērošanas postenī Ūziņos)
1951. gada 4. aprīlī – 103,0 tūkst.m3 diennaktī
1958. gada 17. aprīlī – 86,7 tūkst.m3
1962. gada 5. aprīlī – 79,2 tūkst.m3
1968. gada 23. martā – 32,5 tūkst.m3
1970. gada 12. aprīlī – 32,5 tūkst.m3
1982. gada 7. martā – 30,5 tūkst.m3
1983. gada 28. maijā – 17,2 tūkst.m3
2001. gada 25. jūnijā (provizoriski) – ap 40 tūkst.m3
Latvijā un Zemgalē
* Hidrotehnikas nozarei Latvijā ir vairāk nekā 100 gadu.
*Jau 19. gadsimtā tika radītas mūsdienās tik pazīstamas hidrotehniskās būves kā Katrīndambis, Ganību dambis, AB un CD dambji Rīgā, ar kuru palīdzību tika cilvēkiem vēlami ievirzīta Daugavas gultne.
* Lai mazinātu pavasara plūdu ietekmi, Iecavas upei faktiski tika izveidota jauna gultne – tā saucamais Velnagrāvis, kas Iecavu ar Lielupi savieno pie Teteles.
* Velnagrāvja nosaukums radies no velnišķīga darba: aptuveni kilometru garais kanāls izrakts ar rokām.
* Pavisam Latvijā ir nu jau ap 70 mazo hidroelektrostaciju.
* Mazo hidroelektrostaciju ekonomiskā jēga valsts mērogā ir niecīga: tās saražo tikai 0,33 procentus no kopējā elektroenerģijas patēriņa.
* 1964., 1969., 1975. un 1976. gadā praktiski visas Lielupes baseina mazās pietekas izžuva pilnībā.
* Savukārt vispostošākie plūdi Zemgali piemeklēja 1951., 1955., 1956. un 1958. gadā.
* 1958. gada palos ūdens Lielupē bija pacēlies tiktāl, ka klāja visu dzelzceļa stacijas parka teritoriju. Daudziem jelgavniekiem tik zināmajā 6. veikalā ūdens bija pat virs letes.
